Skip to Content

Es atminos rožainos laikus ...

Es atminos rožainos laikus
Un meiteņu līgsmajos vaigus,
Un puķēm raibotās lejas,
Un jautrības smieklus un dejas:
Cik skaisti bij zudušie tēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Es atminos, spēki reiz cēlās
Un gudrību avotos smēlās,
Bet zinību spožajā gaismā
Tik vairojās šaubības plaisma.
Sen kapā dus nodomi cēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Nu aukstajā gaismā es jūtu,
Cik laimīgs, ja bērns es vēl būtu.
Vēl dzīvotu cerībās drošās
Un laimības ielejās košās.
Bet atpakaļ doties jau vēli,
Kaut sirdij tik žēli, tik žēli.



book | by Dr. Radut