Skip to Content

Dzejoļi

Vientuļas upes piekrastē kuplajā zālē es viņai jautāju: "Meitene, kurp tu ej, savu gaismekli ar mēteli aizsegusi? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa pacēla uz mirkli savas tumšas acis un caur krēslu pavērās manī. "Es nāku pie upes," viņa teica,"lai noliktu gaismekli uz ūdens, kad dienas gaisma rietumos nodzisīs." Es stāvēju viens kuplajā zālē un vēroju, kā viņas gaismekļa niecīgo liesmiņu aiznesa straume.

 

Tumstošās nakts klusumā es viņai jautāju:"Meitene, tavas ugunis visas ir aizdegtas,- kur gan tu iesi vēl ar savu gaismekli? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa pavērās man sejā ar savām tumšajām acīm un īsu brīdi stāvēja kā neziņā. "Es atnācu," beidzot viņa sacīja,"ziedot savu gaismekli debesīm." Es stāvēju un vēroju, kā veltīgi izdega viņas gaismeklis izplatījumā.

 

Bezmēness pusnakts tumsā es viņai jautāju: "Meitene, kādēļ tu turi savu gaismekli cieši pie sirds? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa mirkli apstājās , domāja un nakts tumsā vērās man sejā. "Es atnesu savu gaismu," viņa atbildēja,"lai pievienotu to gaismekli karnevālam." Es stāvēju un vēroju, kā viņas mazais gaismeklis bez kāda labuma pazuda starp ugunīm.

*** 

 

Ka es alkstu tevis, vienīgi tevis, - to nemitīgi, lai atkārto mana sirds. Visas iekāres, kas mani dienām un naktīm mulsina, ir neīstas un tukšas līdz pašiem pamatiem.

Kā nakts, kas savā tumsā glabā lūgumu pēc gaismas, lai arī mana zemapziņa no saviem dziļumiem saucienus raida – es alkstu tevis, vienīgi tevis.

Kā vētra, visā sparā brāzdamās pret klusumu, tomēr tvīkst beigu un miera, tāpat mana iekšējā trauksme atsitas pret tavu mīlu un nemitīgi sauc – es alkstu tevis, vienīgi tevis.

 

***

 

Es gaidu tikai mīlu, lai beidzot viņas rokās sevi novēlētu. Tāpēc es kavējos, un tāpēc man ir tik daudz trūkumu.

Tie nāk ar saviem priekšrakstiem un likumiem, lai mani saistītu; bet es arvien vēl izvairos, jo gaidu tikai mīlu, lai beidzot viņas rokās sevi novēlētu.

Un ļaudis mani niecina un sauc par vieglprāti; es nešaubos, ka tiem taisnība.

Jau tirgus diena beigusies un visi darba ļaudis darbus veikusi. Kas velti nopūlējās, mani aicinot, tie saniknoti novēršas. Bet es jau gaidu tikai mīlu, lai beidzot viņas rokās sevi novēlētu.

-----
Dzejnieks:রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর (Rabindranats Tagore) - bengāļu dzejnieks (1861-1941)
http://lv.wikipedia.org/wiki/Rabindranats_Tagore (par Rabindranats Tagore)
http://en.wikipedia.org/wiki/Rabindranath_Tagore (par Rabindranath Thakur angliski)
Atdzejojis Kārlis Egle (1887 - 1974)

No votes yet


blog | by Dr. Radut