Skip to Content

Ciema meita

Ciema meita

1. Pēc daiļas ciema meitiņas
Sen muižnieks tīkoja.
Ak kā viņš ļoti priecājās,
Kad viņu satika.
No zirga lēcis, mutes pras,
Kā daždien savvaļnieks.
Šī drebēdama apsolās:
Ak jā! Kas Kungam liegs!

2. Klus, mana mīlā, nebīsties,
Tev gods un laima būs,
Kad tava sirds man padosies,
Tad tev viss rokā kļūs.
Še ņem , mans bērns, to maciņu,
Šo gredzenu arīdzan,
Un ja tev vēl kas paliktu,
Tad tikai pras man.

3. Ak nē! Dēļ brāļa nedrīkstu,
Kas kalnā stabulē,
Kad viņš to tēvam sacītu,
Tas būs man nelaime.
No-eitat paši, cienīgs Tēvs,
Un runājiet ar to.
Kad Kungs pats viņu iedraudēs,
Tad nesacīs neko.

4. Kungs iet un staidzas kalniņā -
Pa tam šī trakule
Drīz Kunga zirga mugurā
Un aizskrien pasaulē.
“Ar labu nakti, cienīgs Kungs!
Tā negods jāatmaksā!”
Kā izrūnīts tas nabags Kungs
Apstulbis stāvēja.

5. Tā viltnieku jamānī,
Kas glūn pēc meitiņas.
Ne aplam meitai piekļūsi,
Ja pašai negribās.
Tu, mīļā ciema meitiņa,
Lai mūzām spīd tavs gods!
Lai paliek meitām piemiņā,
Ka vainaks godam dots.

Vecais Stenders “Ziņģes”

Gothards Frīdrihs Stenders Vikipēdija, arī vecais Stenders

No votes yet


blog | by Dr. Radut