Skip to Content

Bluķa vakars

Mūsdienu viena no ziemas saulgriežu raksturīgākajām tradīcijām ir bluķa vilkšana – no sētas uz sētu dodas ķekatnieki, aiz sevis velkot bluķi, tā savācot visas likstas un nebūšanas, kas bijušas aizvadītajā gadā.
Pēc gājiena pa visām sētām bluķis tiek sadedzinās un ikviens var ugunij atdot gada laikā sakrātās sliktās domas, neveiksmes un bailes, kā arī sasildīt nosalušās rokas un baudīt siltu tēju ar kraukšķīgām piparkūkām.

Un tā ir dziļi latviska ziemas saulgriežu tradīcija, ko nav nomākusi pat kristietība ar viņas nekrofīlajām izdarībām. Par ko arī liecina seni arhīvu dokumenti, piemēram: Pauls Einhorns par latviešu Ziemassvētku tradīcijām Kurzemes hercogistē darbā "Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae" (1636):

"Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidu citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda."

Arī mūsdienīgajā lv.wikipedia.org ir līdzīgs ieraksts, zem Ziemas svetku tēmas, senās latviešu tradīcijas: Bluķa vakars, kas atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu. Saulgriežu vakars dažos novados tiek saukts arī par ķūķu (varianti - ķoču, kūķu, ķūcu) vakaru, liecinot par senu rituālu svētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. To pagatavoja no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas.
Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās iešana vai čigānos iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts burvju spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros. Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem (suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgales novados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.
Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus. Buka masku izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi - apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt. Ķekatnieku paraža bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.

Arī latviešu folklorā ir saglabājušies ticējumi:

Ziemas svētku vakarā, kā arī jau iepriekšējā vakarā viņi svin bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, dzeršanu, lēkāšanu un kliegšanu, iedami no vienas mājas uz otru un vilkdami vienu bluķi līdz, kuru beidzot sadedzina.
/P. Einhorns, 1656.
Bluķa vakars bija vakars priekš ziemas svētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un jānēt, danci vest. Tad viens otru uzrunājis: "Iesim kaļadā!"
/Veca vārdnīca (17. g. s.).
Vidzemnieki un Kurzemnieki savu bluķu vakaru pavadīja, kas tiem ap mūsu ziemas svētku laiku bija svētījums un kur tie lielu ozola bluķi no vienām mājām uz otrām ar gavilēšanu vadīja.
/Latviešu draugs, Piel. 1839, 49./
Bluķa vakars sakrīt kopā ar mūsu svētku vakaru ap ziemas svētkiem. Šis bija tiem īsti plosīšanās un dzeršanas laiks, kur tie, visādi izērmojušies, it bezkaunīgi un lopiski dzīvoja. Tad mēdze lielu smagu bluķi apkārt vazāt, to vilkdami ar lūku virvēm, un vēla to ar lielu gavilēšanu no viena ciema un nama uz otru un galā sadedzināja.
/K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832./
Rudenī, kad vasaras grūtie darbi jau ir pabeigti, puiši nocērt mežā kādu bluķi un veļ to dziedādami no vienas mājas uz otru. Agrāk šī ieraša bijusi tālu izplatīta, bet tagad jau atmesta un aizmirsta. Nav arī droši zināms, vai bluķa vakari noturēti arī Latgalē.
/B. Eriņa, Latgale./
Ap Ziemas svētkiem bija bluķa vakars. Tad vēla bluķi un pēc tam viņu sadedzināja.
/T. Dzintarkalns, Talsi./
Bluķi vēluši veļu laikā, tā no Miķeļa līdz Mārtiņam ceturtdienas vakaros.
/Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste./
Bluķa vakarus svētījuši no Mārtiņa līdz Sveču dienai.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./
Sākot no Ziemas svētkiem un beidzot ar Zvaigznes dienu meitas sanāca vakaros kopā kādā istabā. Viņas dziedāja, adīja un izšuva dažādas lietas, bet vērpt tai laikā bija aizliegts, jo šie vakari skaitījās par svētkiem.
/Mackēviča-Saulīte, Preiļi./
No Ziemas svētkiem līdz jaunam gadam ir bluķu vakari jeb svētku starpas, kad nedrīkst strādāt. Ja neklausa, tad notiek kāda nelaime ar lopiem. Ja vij vai vērpj, tad govīm un aitām var notikt grūtības un sarežģījumi dzemdēšanā.
/V. Kancāns, Asare./
Bluķa vakarā esot vilkuši bluķi ap māju un to gavilēdami un dziedādami sadedzinājuši.
/A. Bīlenšteina man. J. Krampis, Skujene, 1865./
Bluķi vēluši no vienām mājām uz otrām dziedādami un beigās to sadedzinājuši. Bluķa vakaros stāstījuši pasakas un devuši mīklas minēt.
/Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste./
Dažā Vidzemes pusē ļautiņi dažureiz vēl tagad svētī ceturtdienas vakaru un sauc to par bluķa vakaru. Kad tanī vakarā mājas cilvēki neko nestrādā, tad jautā: "Vai nu svētījat bluķa vakaru?"
/L. Hērvāgens, "Skolas Maize" I./
Bluķa vakars svinēts piektdienas [piektā vakarā?] vakarā. Bluķim pielikuši vangas un vilkuši to no mājas uz māju un beidzot atkal atvilkuši uz pirmo māju atpakaļ.
/P. Š., Vijciems./

Arī ieskatoties dainu skapī http://www.dainuskapis.lv ka Ziemas svētkiem veltīto tautas dziesmu kopumā ir izdalītas: Budeļu, ķekatu, čigānu dziesmas. http://www.dainuskapis.lv/katalogs/6.7.2.-Budelu-kekatu-ciganu-dziesmas un Senāko, tagad aizmirsto rotaļu dziesmas http://www.dainuskapis.lv/katalogs/6.7.4.-Senako-tagad-aizmirsto-rotalu-...

avoti:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ziemassv%C4%93tki
http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/blv.htm

No votes yet


blog | by Dr. Radut