Skip to Content

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Atjaunotā Latvija, Ulmaņa diktatūra, Ulmaņa laiki) bija autoritārs režīms Latvijā, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma un pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli Ulmanis Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.

Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms.[1] Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts.[2] Ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.

Ulmaņa režīms bija unikāls salīdzinājumā ar citiem starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem, jo Latvijā nepastāvēja pat šķietamas un dekoratīvas demokrātijas iezīmes. Netika izveidota viena valdošā partija, nepastāvēja pat šķietams likumdošanas orgāns, vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Ulmanis kļuva par diktatoru, kurš visus svarīgākos jautājumus valstī izšķīra vienpersoniski. Neierobežotu varu Ulmanis ieguva 1936. gada 11. aprīlī, prettiesiski pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras.

Ulmaņa vadītā Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Ikdienas tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanā) pilnā Ministru kabineta vietā regulāri sanāca "Mazais ministru kabinets" kura sēdes bieži vadīja citi ministri.

Reizē jāatzīst, ka Ulmaņa diktatūra bija salīdzinoši maiga. Salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem Centrālajā un Austrumeiropā valstī nenotika oponentu slepkavības. Režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti sekojot tā laika autoritāro režīmu paraugiem pārējā Eiropā.

Daļā Latvijas sabiedrības, it sevišķi zemniecībā, Ulmaņa režīms bija populārs. Autoritārais režīms pārtrauca nebeidzamos daudzo partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju par "tautas vienotību". Grūti noteikt, cik lielā mērā 1930. gadu beigu Latvijas ekonomiskā labklājība ir tiešs režīma nopelns, jo brīdī kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība jau bija pārvarējusi viszemāko Lielā depresijas punktu. Režīms veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus. Pateicoties tam un aktīvai propagandai tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā ekonomiskās rosības kāpuma un nosacītā dzīves līmeņa stabilizēšanās laiks.

---

Šis ir ievads vikipēdijas garam rakstam par Autoritāro Kārļa Ulmaņa režīmu. Un kad autoritatīvā Kārļa Ulmaņa bildi izmetīs no virspusēji demokrātiskas valsts prezidentu zāles? Vai Ulmaņa atrašanās valsts prezidentu sarakstā un viņa kļūšana par tādu autoritatīvi veicot valsts apvērsumu mūsdienu Latvijas elitei liekas pavisam normāli un populistiski pareiza? Cik lielā mērā cilvēki atceras Ulmaņa režīma upurus un cik lielā mērā demokrātiskā Latvija viņu godu un cieņu piemin? Un ko tas liecina par mūsdienu Latvijas sabiedrību? Tie ir samērā nejauki jautājumi...

No votes yet


blog | by Dr. Radut