Skip to Content

Poruks

Karmenītei

Neviena valoda, neviena māksla
Manis tā nesaista kā tavas žužiņas
Saldas
No tavas mutiņas.
Un es kļuvu politiķis,
Atradējs - un
Kā tik iemantot
Tam labpatiktu.
Neviena laime, neviena mīlestība
Nav tik īsta un pastāvīga
Kā pret manu cibulīti,
Mazo mīlulīti.

No senām, jaukām bērnu dienām ...

No senām, jaukām bērnu dienām
Man mīļa, balta roka māj:
Nāc dzīvot tālā aizmirstībā
Tu, draugs, kas manis neatstāj!
Jā, atmiņas es neatstāšu,
Tā mana laime, tā mans prieks!
Es viņai baltu galdu klāšu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks!
Man cerībā viss drūms kā ziemā,
Tur šaubu vēji gaudi šalc,
Bet atmiņās man pavasara,
Tur zaļā mežā nams mans balts.
Un atmiņās es tāļāk iešu,
Līdz nāves reibons galvu trieks;
Es mīklās dzīvoju un ciešu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks.

Rīts

No cietām cisām miesas slienas,
Un gars iz tumšiem sapņiem možas,
Un asarainas acis apžilbst
No sārtā rīta gaismas spožas.
Jau agri kurpes klaudz uz ielas;
Garš skurstenis vīrus it kā baida:
Tur fabrikā daudz, daudz ir vielas,
Bet sen tur neredz laipna smaida.
Iet it kā sapnī vīrs ar gausu
Pret rīta saules stariem sārtiem,
Un darbnīcā ar sirdi sausu
Viņš nozūd kā aiz nāves vārtiem.

Latviešu vakars

Nu atkal plāceni ar biezu pienu
Un sviestu krietni lieku ribās
Un putru klāt, kā jau arvienu,
Jo strebi, jo tev vairāk gribas.
Nav naudas, tā, lūk, ir tā lieta,
Gan būs, kad vācieši pirks zosi.
Lūk! Tur jau ienāk mana Grieta.
"Klau! Vecā, ko vēl baudīt dosi?"

Nav līgsma sirds

Nav līgsma sirds

Nav līksma sirds, kaut gan tā laimīga;
Man laime nāca lēna, skumīga;
Nakts klusa; debess zvaigznes mirdz.

Nav jausmas man, kā beigsies dzīvība,
Pie tavs krūts nīkst mana brīvība
Un saldu nāvi vēlas sirds.

Ak, vājības, ak, zemes nīcība,
Kāpēc jums padotas ir dzīvība,
Bet cerības, tā mūžam zeļ?

Uz mana kapa ziedēs cerība
Un valgām acīm pētīs dzīvība,
Kā ziedu kausiņš asras smeļ.

Tu mani atstāsi

Tu mani atstāsi

Tu saki: mūžīgi, jā, mūžīgi
Es tevi mīlēšu!
Vai zini arī, kāds es rītu būšu?
Jau šodien ļauns, tev nepatīkams kļūšu,
Tu mani atstāsi.
Es pazīstu šīs zemes likteni;
Un arī zvaigznes krīt un izdziest tumšā;
Ai, baltais enģelīt, priekš mūžības
Tu zvērēt esi vājš; drīz zudīs kaislības,
Tu mani atstāsi.
Drīz tevim dvēsle slāps pēc citiem avotiem,
Tu iesi meklēt, to kas tevīm tīk, -
Pirms saule vakarā aiz tumšiem mežiem slīks,
Tu mani atstāsi.
Vai redzi, kā pa gaisiem padebeši klīst,
Kā viens no otra bēg, kā lāstu dzīti.
Cik dienas sārtā roze zied?
Tu mani atstāsi.
Tu saki: mūžīgi, jā, mūžīgi
Es tevi mīlēšu!
Vai zini ari, kāds es rītu bušu?
Par upuri es vienaldzībai, smiekliem kļūšu!
Tu mani atstāsi.

Dzeja

Dzeja

Jānis Poruks Raksti

Raksti

Trīs lietas manim sirdī ...

Trīs lietas manim sirdī
Stāv svētas un dārgas gan,
Tās visiem ir uzticētas
un dāvinātas ar man.
Tas pirmais svētais dārgums,
Ko sirdī sirdī nēsāju,
Ir katram dots par laimi -
Tā iraid dzīvība.
Tā otrā dārgā manta,
Ko sirdī glabāju,
Kas dzīvi plašu dara, -
Tā mīlestība ir.
Tā trešā siržu rota,
Kas dzīvei formu dod,
Kas pienākumus stāda, -
Tā ir tā brīvība.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut