Skip to Content

Seno laiku vēsture

Negaidīti atradumi abavmalā

Negaidīti atradumi abavmalā

Kandavas novada vēstīs 2016 gada novembra numurā bija publicēts šāds intriģējošs raksts:

NEGAIDĪTI ATRADUMI ABAVMALĀ

Oktobra otrajā pusē Kandavā no veikala “Maxima“līdz autostāvvietai pie tirgus laukuma tika izbūvēts gājēju celiņš. Tā kā rakšanas darbus nācās veikt arheoloģiskā pieminekļa – lībiešu uzkalnuiņkapu aizsardzības zonā, tika pieaicināts arheoloģiskās uzraudzības veicējs – vēsturnieks Andris Tomašūns, jelgavniekiem pazīstams arī kā aizrautīgs, cītīgs un ražīgs Jelgavas un apkārtnes novadpētnieks. Rakšanas darbu uzraudzības gaitā veiktie atklājumi kļuva par negaidītu sensāciju gan arheologam, gan Kandavas novada muzeja darbiniekiem.
Pirmkārt, darbu gaitā izkūpēja absolūti nepamatotā versija par Abavas palienes malā esošajiem uzkalniņiem kā 11.-12.gs. lībiešu senkapiem. Lai gan uzkalniņos nav atrasts nekas tāds, kas rosinātu par to domāt, kādas anonīmas personas nepamatotais minējums paradoksālā kārtā bija kļuvis par pamatojumu, lai uzkalniņiem piešķirtu valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statusu.

Lūsis's bilde

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros)

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros) Kristietības attīstība 1.- 4. gs.

Dardega Legzdiņa

Rīga 2006

Ievads

Pasaules vēsturē kristietība starp daudzajām un dažādajām reliģijām izceļas kā īpašs fenomens: savā 2000 gadu ilgajā pastāvēšanā tā piedzīvojusi neskaitāmas pārvērtības un transformācijas, devusi ierosmi gan humānismam, līdzcietībai un labdarībai, gan arī nežēlībai, vardarbībai un diskriminācijai, veicinājusi kultūras un izglītības attīstību, bijusi iedvesmas avots daudziem ģeniāliem mākslas darbiem, bet tai pat laikā iznīcinājusi citas kultūras un to sasniegumus, veicinājusi tumsonību, māņticību un aprobežotību sabiedrībā. Kristietība ir pretrunīgi vērtējama parādība cilvēces vēsturē, taču nenoliedzams ir tās nozīmīgums, kā arī ietekme uz kultūru, kurai piederam mēs- rietumu civilizāciju. Savā divdesmit gadsimtu garajā vēsturē kristietība izgājusi dažādus, savstarpēji diezgan atšķirīgus attīstības posmus. Savā referātā es pievērsīšos šīs reliģijas vēstures pirmajam periodam- no rašanās laika 1.gs. līdz 4.gs. beigām, kad kristietība kļūst par Romas valsts reliģiju un ieiet jaunā attīstības posmā.
Kristietība rodas 1.gs. sākumā Romas impērijas provincē Palestīnā un sākumā ir cieši saistīta ar ebreju nacionālo reliģiju, tāpēc iesākumā sniegšu īsu Romas valsts aprakstu šajā laikā, kā arī raksturošu Palestīnas provinci un jūdaismu.
1.gs. Romas vēsturiskajā hronoloģijā ietilpst principiāta periodā. Principiāts ir īpatnējs monarhijas veids, jo juridiski valsts vēl it kā bija republika, taču faktiski kopš Gaja Jūlija Cēzara (100.- 44.g. p.m.ē.) vienpersoniskās valdīšanas laika senātam vairs nebija nekādas reālas varas1. Aplūkojot Romas politiskās norises 1.gs., redzams, ka valsts šajā laikā neturpina izvērstus iekarojumus, bet vairāk koncentrējas uz iekšējo problēmu risināšanu. Kaut arī impērijas iekšienē ir vērojamas nesaskaņas (sacelšanās Jūdejā 66.- 73.g.; pilsoņu karš 68.- 69.g.), var uzskatīt, ka valda relatīvs miers, tāpēc mūsu ēras pirmos divus gadsimtus Romā mēdz dēvēt par Pax Romana2. Sociālā struktūra bija izteikti diferencēta, impērijas iedzīvotāji dalījās Romas pilsoņos un nepilsoņos, piederība vienai no šīm grupām bija nozīmīga galvenokārt politiskajos un tiesiskajos jautājumos. Tāpat, protams, pastāvēja arī dabiskā sociālā diferenciācija- dalījums bagātajos, turīgajos un nabagajos, kā atsevišķs sociālais slānis bija vergi, kuri bija nebrīvi un beztiesiski.
Etniskā daudzveidība Romas impērijā ir iespaidīga. Impērijas provincēs dzīvo ļoti daudz dažādu lielāku un mazāku etnisku kopību un tautu, tās ir piederīgas pie dažādām valodu grupām, līdz ar to arī kultūru ziņā vērojama liela daudzveidība. Neskatoties uz to, 1.gs. Romas impērijā jau ir stipri izteikta kosmopolītisma parādība- vairākas etniskās diasporas, jauktās laulības, par saziņas valodām kalpo divas lielās valodas- latīņu valoda (impērijas rietumos) un grieķu valoda (impērijas austrumos). Senās Romas iedzīvotāju kultūras dzīve 1.gs. ir nesaraujami saistīta gan ar reliģiju un ideoloģiju, gan ar pastāvošo politisko varu. Pašu romiešu reliģija šajā laikā ir izteikti eklektiska un atvērta arvien jaunām reliģiskām vēsmām. Reliģiskie priekšstati veidojušies saplūstot senākajiem slāņiem ar izteiktu sengrieķu mitoloģijas un reliģijas ietekmi, bet, paplašinoties impērijas robežām, romiešu reliģijā turpina ienākt dažādi austrumu reliģiju un kultu elementi. Paši romieši savā dievu panteonā mēdza nodalīt vecos, sentēvu dievus (dii indigetes) un jaunos, pārņemtos dievus (dii novensides)3. Romas valsts attieksmi pret citām reliģijām šajā laikā varētu raksturot kā reliģisku liberālismu, impērijā valda tolerance pret daudzo un dažādo etnisko grupu nacionālajām reliģijām. Tolerance vērojama arī politikā- katrai iekarotajai zemei, padarot to par provinci, tika piešķirts īpašs statuss, kas pielāgots vietējiem apstākļiem.
Palestīnas reģions par Romas provinci kļūst 63.g. p.m.ē. Tāpēc m.ē. 1.gs. jūdu tautai vēl spilgtā atmiņā ir zaudētais neatkarības laiks, tas izpaužas iedzīvotāju neapmierinātībā ar pastāvošo varu. Tiek gaidīts glābējs- mesija, kurš atbrīvos tautu no romiešu kundzības, un piepildīs pravieša Jesajas sludināto. Jūdaisms senajā pasaulē ir īpatnēja parādība, tas atšķiras no citām tā laikā reliģijām ar savu monoteisma ideju. Kad Palestīna nonāk Romas pakļautībā, tai piešķir autonomijas statusu, ļaujot saglabāt zināmu pašpārvaldi un ticības brīvību. Turklāt vietvalžu veiksmīgas politikas rezultātā ebreji iegūst priviliģētas tautas statusu Romas impērijā, saņemot īpašas priekšrocības. Tomēr 1.gs. jūdaisms ir sašķēlies vairākos diezgan atšķirīgos virzienos, no kuriem daži ir ne tikai ar reliģisku, bet arī politisku ievirzi:
Saduķeji. Šo virzienu mēdz dēvēt arī par Tempļa jūdaismu. Tie ir senās priesterības pārstāvji. Pastāv uz Svēto Rakstu stingru un skrupulozu ievērošanu, neatbalsta nekādus garīgus jauninājumus, noraida ticību jebkam, kas nav minēts Rakstos, piemēram, dvēseles un miesas augšāmcelšanos, labo un ļauno garu (eņģeļu un dēmonu) eksistenci, vēršas pret farizejiem un viņu sludinātajiem likumiem. Politiski saduķeju interesēs ir esošās stabilitātes saglabāšana, tāpēc tie ir lojāli pastāvošajai varai. No tā arī izriet turēšanās pie tradīcijām, jo jauni garīgie strāvojumi varētu izraisīt tautas sacelšanos.
Farizeji. Atsevišķa garīdznieku kārta, kas izveidojusies Babilonijas trimdā. Tā kā trimdinieki tika atšķirti no jūdaisma garīgā pamata- Tempļa, viņu kopienā izvirzījās cilvēki, kas pārzināja un varēja skaidrot Svētos Rakstus, rituālus aizstāj Mozus likumu ievērošana un pildīšana. Kad pēc Babilonijas sabrukuma šī jūdu diaspora atgriežas Jūdejā, farizeji kā garīgā kārta turpina savu darbību līdzās saduķejiem. Arī farizeji vēl dalās divās virzienos: Šamaja jeb Vecajo skola un Gilela skola. Farizeji un viņu atbalstītāji tic un gaida mesijas atnākšanu.
Kumranas kopiena un esēņi. Joprojām turpinās diskusijas par to, vai šīs ir bijušas divas dažādas kustības, vai arī abi nosaukumi uzskatāmi par sinonīmiem. Šīm kopienām raksturīga eshatoloģija (mācība par pasaules galu), apokaliptisks noskaņojums. Esēņi uzskatīja, ka laicīgā dzīve un politika ir sekundāra parādība, kas tikai novērš no galvenā reliģiskā uzdevuma, tāpēc izplatīta bija prakse doties kalnos un veidot kopienas4.
Šis raksturojums sniedz ieskatu vidē, kurā veidojās kristietība. Raksturīgākās idejas ir eshatoloģisms un mesijas gaidas. Kā arī iezīmīgs ir jūdaisma daudzveidīgais sašķeltais raksturs.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut