Dardegas Legzdiņas referāti

Daži Dardegas Legzdiņas referāti

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros)

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros) Kristietības attīstība 1.- 4. gs.

Dardega Legzdiņa

Rīga 2006

Ievads

Pasaules vēsturē kristietība starp daudzajām un dažādajām reliģijām izceļas kā īpašs fenomens: savā 2000 gadu ilgajā pastāvēšanā tā piedzīvojusi neskaitāmas pārvērtības un transformācijas, devusi ierosmi gan humānismam, līdzcietībai un labdarībai, gan arī nežēlībai, vardarbībai un diskriminācijai, veicinājusi kultūras un izglītības attīstību, bijusi iedvesmas avots daudziem ģeniāliem mākslas darbiem, bet tai pat laikā iznīcinājusi citas kultūras un to sasniegumus, veicinājusi tumsonību, māņticību un aprobežotību sabiedrībā. Kristietība ir pretrunīgi vērtējama parādība cilvēces vēsturē, taču nenoliedzams ir tās nozīmīgums, kā arī ietekme uz kultūru, kurai piederam mēs- rietumu civilizāciju. Savā divdesmit gadsimtu garajā vēsturē kristietība izgājusi dažādus, savstarpēji diezgan atšķirīgus attīstības posmus. Savā referātā es pievērsīšos šīs reliģijas vēstures pirmajam periodam- no rašanās laika 1.gs. līdz 4.gs. beigām, kad kristietība kļūst par Romas valsts reliģiju un ieiet jaunā attīstības posmā.
Kristietība rodas 1.gs. sākumā Romas impērijas provincē Palestīnā un sākumā ir cieši saistīta ar ebreju nacionālo reliģiju, tāpēc iesākumā sniegšu īsu Romas valsts aprakstu šajā laikā, kā arī raksturošu Palestīnas provinci un jūdaismu.
1.gs. Romas vēsturiskajā hronoloģijā ietilpst principiāta periodā. Principiāts ir īpatnējs monarhijas veids, jo juridiski valsts vēl it kā bija republika, taču faktiski kopš Gaja Jūlija Cēzara (100.- 44.g. p.m.ē.) vienpersoniskās valdīšanas laika senātam vairs nebija nekādas reālas varas1. Aplūkojot Romas politiskās norises 1.gs., redzams, ka valsts šajā laikā neturpina izvērstus iekarojumus, bet vairāk koncentrējas uz iekšējo problēmu risināšanu. Kaut arī impērijas iekšienē ir vērojamas nesaskaņas (sacelšanās Jūdejā 66.- 73.g.; pilsoņu karš 68.- 69.g.), var uzskatīt, ka valda relatīvs miers, tāpēc mūsu ēras pirmos divus gadsimtus Romā mēdz dēvēt par Pax Romana2. Sociālā struktūra bija izteikti diferencēta, impērijas iedzīvotāji dalījās Romas pilsoņos un nepilsoņos, piederība vienai no šīm grupām bija nozīmīga galvenokārt politiskajos un tiesiskajos jautājumos. Tāpat, protams, pastāvēja arī dabiskā sociālā diferenciācija- dalījums bagātajos, turīgajos un nabagajos, kā atsevišķs sociālais slānis bija vergi, kuri bija nebrīvi un beztiesiski.
Etniskā daudzveidība Romas impērijā ir iespaidīga. Impērijas provincēs dzīvo ļoti daudz dažādu lielāku un mazāku etnisku kopību un tautu, tās ir piederīgas pie dažādām valodu grupām, līdz ar to arī kultūru ziņā vērojama liela daudzveidība. Neskatoties uz to, 1.gs. Romas impērijā jau ir stipri izteikta kosmopolītisma parādība- vairākas etniskās diasporas, jauktās laulības, par saziņas valodām kalpo divas lielās valodas- latīņu valoda (impērijas rietumos) un grieķu valoda (impērijas austrumos). Senās Romas iedzīvotāju kultūras dzīve 1.gs. ir nesaraujami saistīta gan ar reliģiju un ideoloģiju, gan ar pastāvošo politisko varu. Pašu romiešu reliģija šajā laikā ir izteikti eklektiska un atvērta arvien jaunām reliģiskām vēsmām. Reliģiskie priekšstati veidojušies saplūstot senākajiem slāņiem ar izteiktu sengrieķu mitoloģijas un reliģijas ietekmi, bet, paplašinoties impērijas robežām, romiešu reliģijā turpina ienākt dažādi austrumu reliģiju un kultu elementi. Paši romieši savā dievu panteonā mēdza nodalīt vecos, sentēvu dievus (dii indigetes) un jaunos, pārņemtos dievus (dii novensides)3. Romas valsts attieksmi pret citām reliģijām šajā laikā varētu raksturot kā reliģisku liberālismu, impērijā valda tolerance pret daudzo un dažādo etnisko grupu nacionālajām reliģijām. Tolerance vērojama arī politikā- katrai iekarotajai zemei, padarot to par provinci, tika piešķirts īpašs statuss, kas pielāgots vietējiem apstākļiem.
Palestīnas reģions par Romas provinci kļūst 63.g. p.m.ē. Tāpēc m.ē. 1.gs. jūdu tautai vēl spilgtā atmiņā ir zaudētais neatkarības laiks, tas izpaužas iedzīvotāju neapmierinātībā ar pastāvošo varu. Tiek gaidīts glābējs- mesija, kurš atbrīvos tautu no romiešu kundzības, un piepildīs pravieša Jesajas sludināto. Jūdaisms senajā pasaulē ir īpatnēja parādība, tas atšķiras no citām tā laikā reliģijām ar savu monoteisma ideju. Kad Palestīna nonāk Romas pakļautībā, tai piešķir autonomijas statusu, ļaujot saglabāt zināmu pašpārvaldi un ticības brīvību. Turklāt vietvalžu veiksmīgas politikas rezultātā ebreji iegūst priviliģētas tautas statusu Romas impērijā, saņemot īpašas priekšrocības. Tomēr 1.gs. jūdaisms ir sašķēlies vairākos diezgan atšķirīgos virzienos, no kuriem daži ir ne tikai ar reliģisku, bet arī politisku ievirzi:
Saduķeji. Šo virzienu mēdz dēvēt arī par Tempļa jūdaismu. Tie ir senās priesterības pārstāvji. Pastāv uz Svēto Rakstu stingru un skrupulozu ievērošanu, neatbalsta nekādus garīgus jauninājumus, noraida ticību jebkam, kas nav minēts Rakstos, piemēram, dvēseles un miesas augšāmcelšanos, labo un ļauno garu (eņģeļu un dēmonu) eksistenci, vēršas pret farizejiem un viņu sludinātajiem likumiem. Politiski saduķeju interesēs ir esošās stabilitātes saglabāšana, tāpēc tie ir lojāli pastāvošajai varai. No tā arī izriet turēšanās pie tradīcijām, jo jauni garīgie strāvojumi varētu izraisīt tautas sacelšanos.
Farizeji. Atsevišķa garīdznieku kārta, kas izveidojusies Babilonijas trimdā. Tā kā trimdinieki tika atšķirti no jūdaisma garīgā pamata- Tempļa, viņu kopienā izvirzījās cilvēki, kas pārzināja un varēja skaidrot Svētos Rakstus, rituālus aizstāj Mozus likumu ievērošana un pildīšana. Kad pēc Babilonijas sabrukuma šī jūdu diaspora atgriežas Jūdejā, farizeji kā garīgā kārta turpina savu darbību līdzās saduķejiem. Arī farizeji vēl dalās divās virzienos: Šamaja jeb Vecajo skola un Gilela skola. Farizeji un viņu atbalstītāji tic un gaida mesijas atnākšanu.
Kumranas kopiena un esēņi. Joprojām turpinās diskusijas par to, vai šīs ir bijušas divas dažādas kustības, vai arī abi nosaukumi uzskatāmi par sinonīmiem. Šīm kopienām raksturīga eshatoloģija (mācība par pasaules galu), apokaliptisks noskaņojums. Esēņi uzskatīja, ka laicīgā dzīve un politika ir sekundāra parādība, kas tikai novērš no galvenā reliģiskā uzdevuma, tāpēc izplatīta bija prakse doties kalnos un veidot kopienas4.
Šis raksturojums sniedz ieskatu vidē, kurā veidojās kristietība. Raksturīgākās idejas ir eshatoloģisms un mesijas gaidas. Kā arī iezīmīgs ir jūdaisma daudzveidīgais sašķeltais raksturs.

1. nodaļa

Kristietības reliģiskais pamatojums ir tās Svētie Raksti- Bībele, tāpēc reliģisko priekšstatu raksturojumu sākšu ar Bībeles satura un tās tapšanas apskatu.
Bībele sastāv no divām daļām- Vecās Derības un Jaunās Derības. Vecās Derības pamatā ir jūdaisma Svētie Raksti- Tora, tās ir 5 Mozus grāmatas, likums, kas atspoguļo galvenos jūdaisma reliģiskos principus, kā arī vairāku dažādos laikos dzīvojušu ebreju praviešu vēstījumi. Kopumā Vecā Derība sastāv no 27 grāmatām. Gandrīz visi teksti sarakstīti senebreju valodā, izņēmums ir daži aramiešu valodā rakstīti fragmenti5. Vecajai Derībai ir arī vēsturiska vērtība, jo gan arheoloģiskie, gan rakstiskie avoti pierāda aprakstīto ebreju tautas vēstures notikumu patiesumu. Šos rakstus veidojusi ilglaicīga mutiskā tradīcija, pierakstīti un kanonizēti tie tika 1.gs. vidū p.m.ē6. Tā kā pirmie Jēzus mācības sekotāji bija ebreju tautības un būtībā turpināja sevi uzskatīt par jūdaismam piederīgu, Veco Derību, kuru 1.gs. sākumā gan vēl tā nesauc, viņi bez diskusijām uzskata arī par saviem Svētajiem Rakstiem. Vēlāk, kristietībai izplatoties cittautiešu vidū, kā neatņemama reliģijas sastāvdaļa līdzi nāk arī jūdaisma Svētie Raksti, un to iekļaušana Bībeles kanonā neizraisa nopietnas diskusijas un iebildumus.
Jauno Derību veido četri evaņģēliji (evaņģēlijs- no grieķu val. priecīga vēsts), Apustuļu Darbi, Apustuļu Vēstules un Jāņa Atklāsme jeb Apokalipse. Evaņģēliji stāsta par Jēzus dzimšanu, sludināšanu, nāvi un augšāmcelšanos. Apustuļu Darbos aprakstīti notikumi pēc Jēzus nāves, savukārt Vēstules ir kristietības skaidrojumi un pamācības jaunpievērstajiem kristiešiem7. Lasot Bībeli, gan Jaunajā, gan arī Vecajā Derībā mēs sastopam daudzas brīnumainas un fantastiskas epizodes, kas mūsdienu zinātnes un racionālisma laikmeta cilvēkam šķiet līdzīgas pasakām. Tas ir viegli izskaidrojams ar seno laiku cilvēka pasaules uztveri, kuram pārdabiskums un dievišķums nešķiet nekas neiespējams, jo ikdienas dzīve ir piesātināta ar mitoloģiskiem un reliģiskiem nostāstiem un mītiem.
Jautājums par Jaunās Derības rakstu tapšanas laiku un autoriem joprojām ir strīdīgs. Baznīcas tradīcija tos pasludinājusi par autentiskiem un tapušiem īsi pēc Jēzus nāves, par autoriem uzskatot tos, kuru vārdi uzrādīti darbu nosaukumos: evaņģēlijiem- divi apustuļi Matejs un Jānis, apustuļu Pētera un Pāvila mācekļi Marks un Lūka, Vēstulēm- Pāvils, Jēkabs, Pēteris un Jānis. Taču, kad līdz ar zinātnes attīstību sāka mazināties Baznīcas ietekme uz sabiedrisko domu, šo dogmu sāka apšaubīt, izvirzot hipotēzes, ka Jaunā Derība ir vēlīns darbs, tapis tad, kad katoliskā Baznīca jau ir izveidojusies un nostiprinājusies- tātad 3.gs. vai pat 4.gs. Taču šobrīd populārākais datējums ir šāds:

50.-51.g. – 1. un 2. Vēstule Tesaloniķiešiem
53.-56.g. – 1. un 2. Vēstule Galatiešiem, Vēstule Filipiešiem, 1. un 2. Vēstule Korintiešiem, Vēstule Romiešiem
56.-58.g. – Vēstule Kolosiešiem, Vēstule Filemonam
Ap 70.g. – Marka Evaņģēlijs
70.-90.g. – Lūkas Evaņģēlijs
80.-90.g. – Apustuļu Darbi, Vēstule Ebrejiem
80.-100.g. – Mateja Evaņģēlijs, Vēstule Efeziešiem
90.-95.g. – 1.Pētera Vēstule, Jāņa Atklāsme
90.-100.g. – Jāņa Evaņģēlijs, 1.-3. Jāņa Vēstule
Pirms 100.g. – Jēkaba Vēstule
Ap 100.g. – Jūdas Vēstule
Pēc 100.g. – 1. un 2. Vēstule Timotejam, Vēstule Titam
125.-150.g. – 2. Pētera Vēstule8.

Kā redzams, datējums aptver 1.gs. otro pusi un 2.gs. pirmo pusi. Turklāt uz pirmajiem divdesmit gadiem tiek attiecinātas tikai Vēstules. Būtībā tas atbilst tā brīža situācijai, jo kristietība ir vēl jauna reliģija, kas tikko sākusi izplatīties, nav vēl noformējusies, tāpēc apustuļi, kas sludinādami ir izveidojuši jaunas draudzes dažādās Romas impērijas vietās, dod norādījumus un reliģijas skaidrojumus jaunajiem kristiešiem. Tāpat loģiski izskaidrojama ir arī evaņģēliju sarakstīšana 1.gs. beigās, jo ir notikusi paaudzes nomaiņa, kristiešu skaits ir audzis, rodas vajadzība mutiski saglabāto stāstu par reliģijas dibinātāju pierakstīt. Vienlaicīgi turpinās arī Vēstuļu kā pamācību tradīcija. Šie darbi radušies neebreju un hellenizēto ebreju kristiešu vidū, tāpēc tie sarakstīti sengrieķu valodas dialektā, ko dēvē par koine9.
Taču zināms, ka Jaunajā Derībā iekļautie teksti nav vienīgie kristiešu raksti, kas tapuši šajā laikā, kaut arī tie nav iekļauti Bībelē, katoliskā Baznīca tos tomēr atzīst. 1.gs. un 2.gs. kristietībai ir daudz novirzienu, kuru mācības reliģiskos jautājumos mēdz pat krasi atšķirties. Vairākumu šo novirzienu nodēvē par maldu mācībām jeb herēzēm. Šķiet, ka agrīnās herēzes un to pretrunīgās mācības jau 2.gs. rada neizpratni un sajukumu kristiešu kopienu vidū, tāpēc 2.gs. vidū sākas Bībeles kā kanonizētu tekstu kopuma veidošana10. Jaunajā Derībā tiek iekļauti četri evaņģēliji, lai gan par Jāņa evaņģēliju tobrīd vēl tiek diskutēts. Līdz 2.gs. beigām kanonā tiek iekļauti arī Apustuļu Darbi, Vēstules un Jāņa Atklāsme, lai gan dažos no senākajiem Bībeles kodeksiem Jēkaba, Jāņa, Pētera un Jūdas Vēstules un Jāņa Atklāsme vēl nav iekļauta11. Tāpat zināms, ka pirms kanona galīgās izveidošanas dievkalpojumos kā liturģiskus tekstus lasa arī citus rakstus, kas vēlāk Bībelē netiek iekļauti. Tie ir Klementa 1. Vēstule Korintiešiem, 2. Klementa Vēstule, Barnabas Vēstule, Didahe (12 Apustuļu Mācība), „Hermas Gans” un citi kristiešu teksti12. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tad šie teksti netiek iekļauti kanonā ir visai interesanta. Jaunā Derība sastāv no 27 grāmatām- tieši tāpat kā Vecā Derība. Tātad tekstu izvēli noteicis ierobežotais iekļaujamo rakstu skaits. Tos tekstus, kurus neiekļāva Bībelē, bet tomēr atzina par katoliskās kristietības domai atbilstošiem, nosauc par apokrifiem.
Nosaukumi Vecā Derība un Jaunā Derība Bībeles daļām doti tādēļ, lai uzsvērtu tradīciju turpinājumu un kristiešu tiesības uz jūdaisma Svētajiem Rakstiem, jo ebreju sabiedrībā jau 1.gs. otrajā pusē bija izveidojusies noliedzoša un naidīga attieksme pret tiem tautiešiem, kas sekoja jaunajai mācībai. Jūdi - Jēzus sekotāji tika ekskomunicēti, tas nozīmē - izslēgti no Tempļa kopienas, līdz ar to tika noraidītas viņu tiesības uz jūdaisma Svētajiem Rakstiem13. Derība šajā gadījumā domāta derība ar Dievu. Vecā Derība tiek noslēgta starp Dievu un Mozu, kad tas saņem no Dieva 10 baušļus, savukārt Jaunā Derība tiek noslēgta starp Dievu un cilvēci.
Lai nošķirtu herēzes, līdzās Bībelei 3.gs. sākumā rodas vēl viens kanonisks teksts- Apustuļu Ticības Apliecība, kas veidota kā koncentrēts katoliskās Baznīcas uzskatu kopsavilkums par jautājumiem, kuri ir galvenie diskusijās ar herētiķiem:

„Vai tu tici uz Dievu Visuvaldītāju Tēvu?

Vai tu tici uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu,
Kas dzimis no Svētā Gara un Jaunavas Marijas,
Kas piesists krustā pie Poncija Pilāta un miris
Un piecēlies trešajā dienā dzīvs no mirušajiem,
Un uzkāpis debesīs,
Un sēdies pie Tēva labās rokas,
Un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos?

Vai tu tici uz Svēto Garu, un svēto Baznīcu
Un miesas augšāmcelšanos?”14

Kopš 4.gs. šis pats teksts parādās jau pārfrāzēts apgalvojuma teikumos un pamatā tāds arī ir saglabājies līdz mūsdienām15.
Par galveno iemeslu Bībeles kanona izveidošanai var uzskatīt daudzveidīgos herētiskos kristietības novirzienus, no kuriem katrs centās pretendēt uz īstās un pareizās mācības titulu. Tāpat kā citiem kristiešiem, arī herētiķiem bija savi autori, kas rakstīja reliģiska satura sacerējumus, tai skaitā arī evaņģēlijus16. Ar Bībeles kanona palīdzību herētiķu tekstus varēja nošķirti un turpmāk ar tiem nerēķināties.

2. nodaļa

Pirmās kristīgās kopienas veidojas Palestīnā. Uzreiz jāatzīmē, kā šīs kopienas sevi nesauc par kristiešiem, jēdziens „kristieši” nāk no sengrieķu valodas vārda christianof, kas nozīmē „Kristus ļaudis”, un pirmo reizi tiek lietots Antiohijā grieķu un hellenizēto jūdu vidē m.ē. 1.gs. četrdesmitajos gados, turklāt biežāk ar to apzīmē tos kristiešus, kas nav ebreji. Domājams, ka sākumā tā bijusi iesauka ar nicinošu pieskaņu, ko kristieši vēlāk pieņem, lai apzīmētu savu reliģisko identitāti17. Jēzus sekotāju komūnas, kas veidojas Palestīnā 1.gs. pirmajā pusē apzinās sevi kā jūdus, lasa jūdaisma Svētos Rakstus, kalpo Templim un ievēro visus Mozus likumus. No citiem jūdiem viņi atšķiras ar ticību tam, ka Jēzus ir bijis gaidītais mesija, kā arī ar eiharistiju18. Eiharistija ir rituāls, kas atspoguļo evaņģēlijos aprakstīto Svēto Vakarēdienu, tā laikā ticīgie ēd maizi un dzer vīnu, ar domu, ka tā ir Jēzus miesa un asinis. Vēl iezīmīga ir eshatoloģiskā (pasaules gala gaidīšanas) noskaņa un Jēzus otrreizējās atnākšanas gaidas. Nereti šīs komūnas norobežojas un dzīvo atsevišķi, bet tajā laikā ebreju sabiedrībā tā ir pierasta parādība, līdzīgi rīkojas arī Kumranas kopiena un esēņi19. Jēzus sekotāju kopienas savai pašpārvaldei izvēlas sonagogālo pārvaldes formu- 7 vecajo padomi, kurus dēvē par diakoniem. Šis amats, vadoties no nosaukuma „diakonija”- kalpošana-, vairāk izpaužas kā goda lieta, nevis varas postenis. Šajās kopienās darbojas arī apustuļi, pravieši, skolotāji, kas nodarbojas ar jaunās mācības sludināšanu un skaidrošanu20. Drīz vien šajā noslēgtajā sabiedrībā izveidojas pārējo ebreju nosodījums par to, ka tie piesituši krustā mesiju. Pieaugošais jūdu un jūdu- kristiešu attiecību saspīlējums noved pie pirmajām kristiešu vajāšanām. 43.g. tiek izpildīts nāvessods vienam no diakoniem- Stefanam un apustulim Cebedeja dēlam Jēkabam. 41.g. pēc vietvalža Hēroda nāves varu Jūdejā pārņem Hērods Agripa II. 44.g. viņš izsludina Jēzus sekotāju vajāšanas21. Visticamāk tam ir politisks, ne reliģisks iemesls- kristiešu kustībā viņš saskata draudus pastāvošajai varai. Liela daļa jūdu- kristiešu izklīst pa tuvākajām zemēm- Cēzareju, Samariju, Damasku, Kipru, Sīriju, kur turpina sludināšanu. Daudzi dodas uz Sīrijas galvaspilsētu Antiohiju. Tādejādi kristietība no lauku vides reliģijas pamazām kļūst par pilsētas vides reliģiju. Tie, kas vēl paliek Jūdejā tiek izkliedēti 70.g., kad pēc ebreju sacelšanās romiešu karaspēks posta Jeruzalemi22.
Antiohija ir kosmopolītiska pilsēta, te dzīvo sīrieši, jūdi, grieķi un citas tautības. Šajā vidē veidojas pirmās etniski jauktās draudzes, aramiešu valodu nomaina sengrieķu valodas dialekts koine, kas vairāk izplatīts zemāko sociālo slāņu vidē. Cittautiešu iesaistīšana reliģijā raisa diskusijas par to, vai arī neebrejiem jāievēro tādi jūdaisma likumi kā halacha tīrības, ēšanas noteikumi, Sabata ievērošana un apgraizīšana. Tas rada diezgan lielas domstarpības pašu ebreju- kristiešu starpā, taču galarezultātā sāk dominēt viedoklis, ka cittautietim nav vispirms jākļūst par jūdu, lai varētu kļūt par kristieti23.
Visticamāk, ka jēdziens „Baznīca” rodas šajā vidē, jo ģermāņu valodās kirche, church atvasināts no grieķu valodas: kyriake- „kungam piederošs”, romāņu valodās ecclesia, iglesia, chiesa, eglise- no grieķu ekklesai, kam līdzīgs arī ebreju kahal, abiem vārdiem nozīme ir „sapulce”24. Šajās kristiešu draudzēs vēl nepastāv monarhiska tipa baznīcas pārvalde, tāpēc arī vārda izvēle ir likumsakarīga, jo Baznīca tiek uztverta kā visu kristiešu kopiena, nevis atsevišķa hierarhiska garīdznieku organizācija. Nepastāv arī garīdznieku ordinēšana ar roku uzlikšanu. Par apustuli, pravieti vai skolotāju var kļūt jebkurš, viss atkarīgs no konkrētā cilvēka personības harizmas. Bez garīgajiem darboņiem ir arī laicīgie kalpotāji, kas nodarbojas galvenokārt ar labdarību25. Visticamāk, ka tieši šis labdarības princips ir galvenais iemesls kristietības straujajai izplatībai un augošajai popularitātei. Tieši tādēļ vairums pirmo kristiešu ir no zemākajiem sociālajiem slāņiem, lai arī ir ļaudis no aristokrātu un turīgo vidus.
Daudzu draudžu izveidi Romas impērijas austrumu daļas zemēs saista ar apustuli Pāvilu, savukārt Romas draudzi saista ar apustuli Pēteri. Kristietības izplatīšanās ātrums tiešām ir pārsteidzošs. Nērona izsludinātās kristiešu vajāšanas Romā 64.g. liecina par to, ka šajā laikā Pilsētā jau ir diezgan ievērojams skaits kristiešu.
Jeruzalemes tempļa nopostīšanai 70.g. ir teoloģiska rakstura sekas: kristietība vairs nejūtas piesaistīta jūdaismam un tā priekšrakstiem. Būtībā ar šo brīdi, kad Jeruzalemes draudzes nozīme zūd un par reliģiskajiem centriem kļūst Antiohija, Roma un Efeza, mēs jau varam runāt par kristietību kā par atsevišķu reliģiju26.
1. un 2.gs. mijā kristietība jau ir izplatījusies Mazāzijā, Sīrijā, Maķedonijā, Grieķijā un Romā. Impērijas rietumu daļā gan šī parādība vērojama mazākā mērā. Galvenais kristietības reģions ir Mazāzija. Ap 111.- 113. g. Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs ziņo imperatoram Trajānam, ka kristietība atrauj iedzīvotājus no dievkalpošanas tempļos, tie vairs nevēlas upurēt dieviem27. Tik plaša reliģijas izplatība sekmē dažādu novirzienu, jeb tā dēvēto herēžu rašanos, kas savukārt rada nepieciešamību pēc daudzo draudžu apvienošanas vienotā Baznīcā, lai vieglāk būtu kontrolēt reliģijas teoloģiskās un rituālās uztveres interpretāciju. 2.gs. sākumā rodas jēdziens „katoļu Baznīca”. Pirmo reizi to lieto Antiohijas bīskaps Ignācijs ap 110.g. vēstulē Smirnas draudzei. Nozīme tam ir „visa, kopīgā Baznīca”. Tulkojot latīņu valodā tas ir „ecclesia catholica”28. Ignācija laikā jau nostabilizējas trīs garīdznieku amati: bīskaps, prezbiteris un diakoni. Palielinās bīskapa vara- reliģiskos rituālus vairs nedrīkst izpildīt bez viņa klātbūtnes. Tā līdzšinējo kristietības demokrātismu strauji nomaina monarhisks episkopāts, veidojas hierarhiskā struktūra29. Tagad, lai kļūtu par garīdznieku, vajadzīga īpaša iesvētīšana no jau atzītas garīgās autoritātes puses: ordinēšana jeb „roku uzlikšana”. Šis rituāls ir pārņemts no jūdaisma30. No vienas puses baznīcas hierarhija ir aizsargs pret savādākas izpratnes mācību veidošanos, bet no otras puses- veicina kristīgās kopienas dalīšanos garīdzniekos jeb klēros un pārējos- lajos. Bīskapu vara vēl vairāk nostiprinās pēc 250.g. Decija vajāšanām Kartāgā, kad jāizlemj, kā rīkoties ar atkritušajiem garīdzniekiem. Turpmāk ievieš bīskapu horizontālo atzīšanu, lai ordinētu bīskapu, klāt jābūt vismaz vēl trijiem bīskapiem, tāpat notiek nepārtrauktas sarakstes, tiek rīkotas sinodes31. 313.g. Nīkajas koncilā Baznīcas pārvaldē iejaucas valsts. Konstantīns I Baznīcas provinces vienādo ar valsts provincēm, katrai ieceļ savu metropolītu un sinodi32. Kristietības pasludināšanu par valsts reliģiju 395.g. nevar vērtēt viennozīmīgi. No vienas puses to var uzskatīt par kristietības uzvaru pār apspiedējiem, jo kristieši ir pārcietuši visas nežēlīgās vajāšanas un saglabājuši savu reliģiju. Bet no otras puses šis notikums aizsāk jaunu posmu kristietības attīstībā, kurā izpaužas strauja līdzšinējo kristīgo vērtību degradācija, reliģijas vārdā uzplaukst vardarbība un neiecietība pret citādāk domājošajiem.

3. nodaļa

Atsevišķu nodaļu veltīšu jautājumam par Jēzu, jo kristietības kodols ir ticība Jēzum Kristum, tādam, kā to attēlo evaņģēliji. Taču Baznīcas varai kļūstot vājākai un vienlaicīgi pieaugot zinātnes nozīmei, sāka apšaubīt Bībeles dogmas, tai skaitā arī Jēzus Kristus vēsturisko eksistenci. Mūsdienās gan lielākā daļa vēsturnieku neapšauba Jēzus kā vēsturiskas personas eksistenci. Tomēr, kaut arī ir atrasti nekristiešu rakstīti vēstures avoti, kas varētu apliecinātu Jēzus Kristus vēsturisko darbību m.ē. 1.gs. sākumā, tie tomēr ir strīdīgi un joprojām tiek apšaubīti. Viena no šādām liecībām ir ebreju izcelsmes vēsturnieka Jozefa Flāvija 93. vai 94. gadā rakstītā darba „Jūdu senatne” fragments (XVIII:3):

„Ap to laiku parādījās gudrs cilvēks- Jēzus, ja viņu vispār var saukt par cilvēku; viņš patiesi paveica brīnumainus darbus un mācīja cilvēkus, kas tiecās pēc taisnības. Viņam pievienojās daudz jūdu, kā arī daudz grieķu. Viņš bija mesija (Kristus). Un pēc tam, kad Pilāts mūsu ievērojamāko cilvēku nodevības dēļ sodīja viņu ar nāvi krustā, tie, kas viņu mīlēja no paša sākuma, mīlēja viņu joprojām. Patiesi, viņš parādījās trešajā dienā, atkal dzīvs, ar to piepildīdams dievišķā pravieša pareģoto šo un vēl tūkstošiem citu brīnumu. Vēl šobrīd nav sarukusi to ļaužu cilts, kas nosaukti pēc viņa par kristiešiem.”
Taču pēc rūpīgas vēsturiskās un lingvistiskās analīzes ticis secināts, ka šis fragments ir vēlāks iespraudums, ko nav rakstījis pats autors. Var konstatēt, ka šī interpolācija notikusi ap 3. un 4. gs. miju, jo 3.gs. pirmajā pusē Origens savā darbā „Pret Celzu” min, ka Jozefs Flāvijs nav ticējis Jēzum kā mesijai, savukārt 4.gs. sākumā vēsturnieks Cēzarejas Eizēbijs savā darbā „Baznīcas vēsture” jau atstāsta citēto epizodi. Jozefa Flāvija darbā „Jūdu senatne” ir vēl divi fragmenti, kas varētu apliecināt Bībeles sniegtās ziņas. Fragments (XX:9), kas apraksta Jēkaba, „par mesiju sauktā Jēzus brāļa” nāvi, arī neiztur autentiskuma kritiku. Savukārt fragmentā par Jāņa Kristītāja nāvi (XVIII:5) netiek minēta nekāda Jāņa saistība ar Jēzu33. Citos nekristiešu Romas vēsturnieku, t.i. Plīnija Jaunākā, Tacita, Svetonija un Hadriāna darbos Kristus vārds tiek tikai pieminēts, vai arī stāstījums veidots kā leģendas atstāsts, līdz ar to ziņas ir netiešas34. Šī nenoteiktība arī ir pamats joprojām nerimstošajām diskusijām par Jēzus vēsturiskumu. Personīgi es uzskatu, ka Jēzus kā vēsturiska pravieša eksistence nav nekas neiespējams un ir pat loģiski pamatojama. Mana viedokļa argumentācija ir vairāk socioloģiska rakstura: 1.gs. sākumā ebreju tautai ir sava noformējusies un kanonizēta nacionālā reliģija, jaunas mācības parādīšanās šāda vidē manuprāt var būt izskaidrojama tikai ar viena konkrēta cilvēka- pravieša darbību.
Vārds „Jēzus” ir grieķiskota forma no senebreju vārda „Jehošua”, kas nozīmē „Jahve ir glābiņš”. Šis personvārds ebreju vēsturē 1. un 2.gs. nav nekas neparasts, ir konstatētas apmēram 20 vēsturiskas personas ar šādu vārdu. Savukārt pielikums „Kristus” ir radies jau mazliet vēlāk, kad agrīno kristiešu kopienās izveidojas uzskats, ka Jēzus ir bijis pravieša Jesajas sludinātais mesija. „Māshīah” senebreju valodā nozīmē „iesvaidītais”, „Kristus” (Christos) ir tulkojums grieķiski35.
Tātad es savā referātā pārstāvu viedokli, ka Jēzus bija vēsturiska persona, kas darbojies kā pravietis un sludinātājs Palestīnā m.ē. 1.gs. sākumā. Viņa mācība vēlāk pārauga kristietībā, kuras agrīnās reliģiskās un ētiskās vērtības tiek atspoguļotas Jaunās Derības evaņģēlijos, līdz ar to evaņģēlijus lielākā vai mazākā mērā var uzskatīt par Jēzus sludinātās mācības pamatprincipu atspoguļojumu. Iepazīstoties ar evaņģēlijiem, redzam, ka kristietība tās sākotnējā veidolā mudinājusi uz humānismu, līdzcietību, labdarību, cilvēkmīlestību, vienlīdzību. Būtībā agrīno kristietību varētu raksturot kā reliģiski filozofisku mācību, jo tā vēl nav apaugusi ar kultiem un rituāliem. Taču tā nav nošķirama no jūdaisma, evaņģēliji aicina ievērot Mozus likumus un apmeklēt Templi, pretrunas ar Veco Derību ir tikai dažos jautājumos, piemēram par etnisko un sociālo nevienlīdzību, atriebību. Būtiskākā atšķirība ir Dieva izpratne: jūdaismam Jahve ir dusmīgs un visvarens soģis36, bet agrīnajā kristietībā to uztver kā mīlošu tēvu. Pēc evaņģēlijos sniegtajām ziņām var spriest par zināmu līdzību ar tā laika jūdaisma novirzienu Kumranas kopienu, jo arī šai mācībai bija humāniska ievirze, tās piederīgie nodarbojās ar labdarību37.
Iespējamais Jēzus darbības laiks ir ap 29. gadu. Viedokļi par sludināšanas ilgumu dalās: no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem. Pravieša nāve- piesišana krustā-, nav nekas neparasts, tajā laikā tas ir izplatīts romiešu soda veids dumpiniekiem38. Pēc Jēzus nāves, kas varēja būt ap 30.g., agrīno kristiešu mutiskajā tradīcijā pravietis pamazām tiek dievišķots, līdz kamēr evaņģēlijos 1.gs. beigās viņam jau tiek piedēvēta pārdabiska izcelsme- jaunava ieņēmusi Jēzu no Svētā Gara. Nostāsti par nedabisku, dievišķu ieņemšanu un cilvēku pielīdzināšana dievam senajā pasaulē nav nekas neparasts. Interesants ir diezgan detalizētais Jēzus brīnumdarbu un dziedināšanu apraksts. Tos var uzskatīt par laika gaitā tapušām leģendām, bet var arī meklēt tam racionālu izskaidrojumu, piemēram, ja pieņemam, ka Jēzus dziedināja cilvēkus ar zālēm, kas vienkāršajai tautai varbūt nebija pieejamas, tad cilvēku atmiņā saglabājās šie dziedināšanas darbi, kas vēlāk jau ieguva pārdabisku izskaidrojumu.
Pēc Jēzus nāves agrīno kristiešu kopienas turpināja dzīvot eshatoloģiskā noskaņojumā. Gaidot pasaules galu, pamazām veidojās uzskats, ka pravietis Jēzus kā Dieva sūtnis drīz atnāks vēlreiz un dibinās sludināto „Dieva valstību”. Apustuļa Pāvila Vēstulēs, kas tapušas 1.gs. otrajā pusē jau iezīmējas idejas, kas vēsturisko Jēzu pārvērš ticības Jēzū Kristū- pravietis pamazām kļūst par Dieva substanci. Tiek izvirzīta doma, ka Jēzus ir „Jaunais Ādams”: ikviens cilvēks cēlies no pirmā cilvēka Ādama, kurš grēkoja un tika padzīts no Paradīzes, tādejādi piedzimstot cilvēks manto Ādama „iedzimto grēku” un tāpēc ir lemts nāvei, taču Jēzus kā „Jaunais Ādams” savā nāvē pie krusta ir izpircis visus cilvēces grēkus un ticība Viņam ir vienīgais veids, kā iegūt augšāmcelšanos39. Vēl šajās vēstulēs parādās jautājums par Jēzus preeksistenci- eksistenci jau pirms iemiesošanās cilvēka auglī caur Svēto Garu. Apvienojot idejas no Vecās Derības Zālamana pamācības par Gudrību kā Dieva instrumentu un palīgu pasaules radīšanas gaitā ar grieķu stoicisma mācību par Logosu (no grieķu valodas- vārds), tiek izveidots priekšstats par Jēzu kā Dieva līdzgaitnieku jau no pasaules pirmsākumiem40. Jēzus Kristus preeksistences idejas tālāka attīstība noved pie domstarpībām kristiešu starpā, 2.gs. veidojas dažādi novirzieni, kurus katoliskā Baznīca nodēvē par maldu mācībām jeb herēzēm. Tā, piemēram, ebionīti preeksistenci noliedz, viņi uzskata, ka Jēzus ir parasts cilvēks līdz brīdim, kad ar Svētā Gara iemiesošanos Dievs viņu it kā „adoptē”, padarot par savu Dēlu. Savukārt monarhiānisti uzsver monoteismu un Dieva monarhiju, viņu mācībā Jēzus Kristus nebija Dievs, bet cilvēks, kurā iemājojis bezpersonisks Dieva spēks. Preeksistences interpretācijas galējs paveids ir patripasiānisms, pēc kura uzskatiem pie krusta cietis pats Dievs Tēvs41. Iebildumi un pretargumenti herēzēm sastopami 2.gs. apoloģētu darbos, kuru traktāti pamazām izaug par vienotu logosa kristoloģiju, kā spilgtākais piemērs minami Svēta Justīna Mocekļa darbi42.
3.gs. kristoloģija jau kļūst izteikti attālināta no realitātes, tas spilgti parādās, piemēram, Aleksandrijas Klementa darbos:

„Kas attiecas uz Pestītāju, tad būtu nenopietni uzskatīt, ka miesa Viņam prasīja parastos līdzekļus tās uzturēšanai. Jo Viņš ēda ne jau, lai uzturētu miesu, kas pastāvēja, pateicoties Viņa svētajai enerģijai, bet tikai tāpēc, lai kāds nedomātu par viņu ko sevišķu. - - - Viņš bija absolūti bezkaislīgs, nepakļauts jūtām- priekiem vai bēdām.”43

Būtībā Jēzus Kristus preeksistences ideja ir pretruna jūdaiskās tradīcijas monoteismam, ko pārņēmuši arī agrīnie kristieši. 2. un 3. gs. teologu vidū vēl nevalda īstas skaidrības par Jēzus Kristus un Dieva attiecībām, no viņu darbiem var secināt, ka Dēls ir pakārtots Tēvam. Taču Nīkajas koncilā 313.g. izveido Baznīcas ekumenisko ticības apliecinājumu, pēc kura Jēzus Kristus ir „Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzemdināts, ne radīts no tēva substances”. Dēla pakārtotība Dievam Tēvam tādejādi tiek nomainīta ar substanciālu Dēla un Tēva vienlīdzību, līdz ar to turpmāk var runāt par „Dievu Dēlu” un „Dievu Tēvu”44. 381.g. 2. ekumeniskajā Konstantinopoles koncilā apstiprina Trīsvienības formulu, ko izstrādājuši „trīs kapadokieši” (Kapadokija Mazāzijā)- Basilijs Lielais, Gregors no Naciancas un Gregors no Nisas. Tādejādi tiek definēta arī Svētā Gara vienlīdzība ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu45.

4. nodaļa

Kā jau minēju, tad tas, ko dēvējam par agrīno kristietību, sākotnēji ir jūdaisma novirziens, tādēļ kristietība ir pārņēmusi daudzas jūdaisma idejas gan pasaules uztverē, gan rituālos. Tā kā Tora ir svētie raksti, tad tur rakstītais tiek uzskatīts par neapstrīdamu, tādēļ arī priekšstati par pasaules radīšanu un pasaules uzbūvi (elle, paradīze) ienāk no jūdaisma. Tāpat kristietība pārņem un tālāk attīsta jaunākas jūdaisma idejas par garīgajām būtnēm eņģeļiem un dēmoniem. Kristīšanās ar iegremdēšanos ūdenī arī ir jūdaisma rituāls, ko vēlāk pilsētas vidē nākas racionalizēt46. Arī kristietības galvenajam sakramentam- eiharistijai jeb Svētajam vakarēdienam (Pēdējam vakarēdienam) aizsākums meklējams jūdaisma tradīcijās. Tās prototips ir esēņu agapes mielasts, kur jūdaisma asiņainais upuris jau ir aizstāts ar maizi un vīnu47. Kristietībā šis rituāls iegūst sakramentālu nozīmi, maize simbolizē Jēzus miesu, vīns- Jēzus asinis. Šī izpratne redzama jau evaņģēlijos, kur aprakstīts Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Šķiet, ka līdz 1.gs. beigām rituāla norise vēl ir diezgan brīva un nenoteikta, bet jau apustuļa Pāvila Vēstulēs, kā arī vēlāk Didahē tiek doti konkrēti norādījumi eiharistijas norisei48. 2. un 3.gs. mijā Aleksandrijas Klements raksta, ka maize un vīns nevis simbolizē, bet ir Jēzus Kristus miesa un asinis, jo logoss iemiesojas materiālajā, turklāt priesteris prezentē pašu Kristu. Šeit jau redzama ietekme no grieķu reliģiskajiem kultiem, kur uzskatīja, ka rituālam maksimāli jāatspoguļo par prototipu ņemtā sakrālā notikuma norise49. Tā eiharistija kā piemiņas rituāls pāraug garīgas nozīmes sakramentā ar mērķi veidot tiešu saikni ar Jēzu Kristu un Dievu.
2.gs. kristietība jau ir izplatījusies dažādos Romas impērijas reģionos, tāpēc tās turpmāko attīstību ietekmē konkrētā kultūras vide, kas daudzām draudzēm ir atšķirīga. Tas, šķiet, ir galvenais iemesls daudzajām herēzēm jeb maldu mācībām, kas rodas dažādi interpretējot Svētos rakstus. Uzreiz jāatzīmē, ka par maldīgām tās nodēvē katoliskā Baznīca, paši herētiķi sevi uzskata par īsteniem kristiešiem, līdz ar to ortodoksālo apoloģētu diskusijas ar herētiķiem nevajadzētu uzskatīt par „labā un ļaunā cīņu”, kā to vēlāk pasniedz katoliskā Baznīca, bet gan par dažādu, dažreiz pat līdzvērtīgu kristietības interpretāciju diskusijām, kuru rezultātā viena mācība kļūst par dominējošo un tāpēc pārējās pasludina par nepareizām. Protams, ka šis „pareizums” vai „nepareizums” līdz ar to ir diezgan nosacīts. Tā, piemēram, katoliskā Baznīca par herētiķiem pasludina arī jūdaiskā kristietisma paveidus, jo uzskata šo mācību par novecojušu un iesīkstējušu. Bet būtībā jūdeokristieši ir tie, kas bez pārtraukuma mantojuši kristietības pašus senākos uzskatus. Lielākais no jūdaisma kristietības virzieniem ir ebionīti. Viņi noraida Jēzus dievišķumu un preeksistenci, kā arī pārdabisko ieņemšanu un uzskata viņu par cilvēku- dižu pravieti, kurā Dievs savu spēku iemieso kristīšanas brīdī, tā it kā „adoptācijas” ceļā padarot Jēzu par savu dēlu. Ebionīti stingri pieturas pie visiem Vecās Derības un Mozus likumiem, neapšauba jūdaisma priekšnosacījumus par apgraizīšanos un Sabata ievērošanu, jo uzskata, ka Jēzus nebija nācis pestīt cilvēci, bet gan atgādināt par likumiem un to pildīšanu. Šajā mācībā ir izteikts duālisms, labā un ļaunā princips, vīrišķais un sievišķais, kas gan izriet no viena Dieva. Ebionītu mācības piekritēji nekad nav bijuši lielā skaitā, bet tomēr šis virziens pastāv vēl vairākus gadsimtus.
Īpašu vietu starp herēzēm ieņem gnosticisms. Ar šo nosaukumu apzīmē vairākas reliģiskas kustības, kuras nav izaugušas no kristietības, bet gan pārņēmušas daudzus tās elementus. Galvenā gnosticisma iezīme ir sinkrētisms, tas nozīmē- dažādu reliģisku un filozofisku priekšstatu bezprincipiāls apvienojums vienā mācībā. Gnosticisms sevī apvieno gan daudzus kristietības elementus, gan idejas no Ēģiptes hermētisma, persiešu duālisma, Babilonijas astrālajiem priekšstatiem un citām senās pasaules reliģijām un filozofijām. Gnosticisma uzplaukuma periodā 2.gs. vidū tas ir samērā izplatīts un populārs, it sevišķi intelektuāļu aprindās. Kaut arī ortodoksālā Baznīca kristīgo gnosticismu pasludina par herēzi, tomēr austrumu kristietībā vērojama gnosticisma ietekme, īpaši tas iespaidojis Aleksandrijas teoloģisko skolu. Tāpat askētismu kristietībā iespaidojis gnosticisma uzskats, ka matērija (miesa) ir ļauna, tas ir cietums, kurā ieslodzīts gars.
Kaut arī daudzie dažādie gosticisma mācību paveidi bieži nonāk pretrunā kristietībai ļoti būtiskos jautājumos, tomēr vērojama tieksme tikt atzītiem no ortodoksālās Baznīcas puses. Pretēja ievirze ir Markiona dibinātajai Markionistu baznīcai. Atšķirībā no gnostiķiem, kas visi dibina skolas, Markions pēc izraidīšanas no katoļu Baznīcas 144.g. nodibina pats savu baznīcu, tādejādi piesakot sevi kā tiešu kristietības sāncensi. Šīs mācības teoloģija ir duālistiska, tajā eksistē divi dievi: viens dievs ir tas, kurš radījis un pārvalda materiālo pasauli, viņš ir stiprs un dusmīgs, virza cilvēces vēsturi, prasa asiņainus upurus un ved cilvēkus karos, prototips tam ir ebreju Jahve, bet tālāk, „aiz” šī dieva ir Jēzus sludinātais bezgalīgas mīlestības un piedošanas dievs. Līdz ar to šī kustība māca noraidošu attieksmi matēriju un ķermeni, pastāv uz pilnīgu askēzi un celebātu visiem draudzes locekļiem. Kaut arī markionismam ir diezgan daudz piekritēju, 3.gs. tas jau ir izzudis, kas gan nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā absolūto celebātu. Savu baznīcu dibina arī Montāns, izbijis pagānu priesteris, kurš ap 155.g. pieņem kristietību. Viņa mācība principiāli neatšķiras no kristietības, pie herēzēm to pieskaita tādēļ, ka Montāns sevi pasludina par Svētā Gara iemiesojumu un sludina drīzu otrreizēju Jēzus atnākšanu, kam sekos pasaules gals, turklāt tas notiks pašreizējās paaudzes laikā. No tā izriet stingrie ētiskie priekšstati un celibāts, jo pēc šīs galējās eshatoloģiskās uztveres cilvēku populācijas atjaunošanās nav vajadzīga, līdz ar to montānisms tāpat kā markionisms nav ilglaicīga parādība50.
Vairums šo herētisko mācību rodas dažādi interpretējot kristietības pamatjautājumus, tāpēc katoliskā Baznīca ir spiesta nostiprināt gan savu hierarhisko struktūru, gan veidot Bībeles kanonu un ieviest dogmas ticības jautājumos. Tā, piemēram, 2. un 3.gs. mijā Tertuliāns raksta: „Ir jātic bez pamatojuma, jo domāšana noved pie filozofijas, bet kristietība ir ticība bez šaubām”51.
Paralēli šādiem teoloģiskiem jautājumiem norisinās diskusijas par tīri praktiskām lietām, piemēram, par Lieldienu datumu. Bīskapi impērijas austrumos pastāv uz ebreju Pessah, kas iekrīt dažādās nedēļas dienās, bet Romā to svin tikai svētdienā. Šis jautājums tiek risināts gandrīz 50 gadu garumā 2.gs. otrajā pusē, notiek vairākas bīskapu sinodes, veltītas tieši šai tēmai. 2.gs. beigās dominē Romas tradīcija, taču Mazāzijas reģions saglabā veco datumu. Romas bīskaps Sv.Viktors (189.- 198.g.) šī iemesla dēļ Efezas bīskapu Polikartu un citus nepaklausīgos paziņo par ekskomunicētiem. Šī rīcība jau iezīmē Romas bīskapu tieksmi pēc monarhiskas varas pār visu katoļu Baznīcu, ko Romas draudze pamato ar tiešo apustuļa Pētera pēctecību, kuram pēc evaņģēlijiem Jēzus esot uzticējis dibināt Baznīcu52.
3.gs. notiek pārmaiņas kristiešu tikumiskajā attieksmē. 1. un 2.gs. kristiešus var raksturot kā ticības cilvēkus, kas no savas pārliecības neatsakās pat nežēlīgu spīdzināšanu laikā. Reliģija viņiem ir patiesība, kuras priekšrakstus viņi pilda saskaņā ar sirdsapziņu. Par to liecina Didahe (1. un 2.gs. mija), kur askētisms parādās kā ideoloģija, nevis pamācība53. Šī sirdsapziņas ideoloģija arī ir galvenais kristiešu vajāšanu iemesls, jo kristieši, ticēdami tikai vienam Dievam, nespēj pieņemt domu par upurēšanu elktēlu priekšā, bet pēc Romas likumiem atteikšanās upurēt valsts dieviem nozīmē nelojalitāti un dumpīgumu, līdz ar to kristieši un viņu fanātiskā pašupurēšanās idejas vārdā tiek uztverti kā nopietns drauds Romas valstij. Bet jau 2.gs. vidū darbā „Hermas Gans” ir runa par to, ka pēc nāves kristietis saņems proporcionālu atmaksu saviem darbiem, tātad jau šajā laikā rodas nepieciešamība pēc ētisko principu atgādināšanas54. 3.gs. daudzi ir kristieši nevis pārliecības pēc, bet gan tāpēc, ka, piemēram, jau piedzimuši kristiešu ģimenē. Kartāgas bīskaps Kipriāns savos darbos pārmet kristiešiem alkatību, nežēlību un skaudību, brāļošanos un laulības ar nekristiešiem55. Kaut arī 3.gs. ir laiks, kad veidojas aizsākums mocekļu kultam (piemin viņu nāves dienas, tur godā relikvijas), pēc Decija vajāšanām 250.g. redzams, ka ļoti daudzi kristieši viegli atmet kristietību un upurē pagānu dieviem, lai izvairītos no spīdzināšanām, bet pēc tam vēlas iekļūt atkal Baznīcā. Tā kā šo atkritēju ir diezgan daudz, rodas jautājums, vai mīkstināt attieksmi pret tā saucamo Jūdasa grēku, vai nē. Viedokļi dalās. Dominē Kipriāna viedoklis, kas paredz, ka atkritēji jāpieņem atpakaļ tikai īsi pirms nāves, lai viņi nomirtu kā kristieši. Tā pamatojums ir Baznīcas salīdzināšana ar Noasa šķirstu: tie, kas paliek ārpusē- „noslīkst”, pestīšanu saņem tikai tie, kas ir ortodoksālajā Baznīcā. Kipriāns arī nonāk pie dogmatiskā secinājuma, ka ārpus Baznīcas labu cilvēku nav56.
4.gs. pēc 313.g. Nīkajas koncila, kad kristietību atzīst par līdztiesīgu citām valsts reliģijām, Baznīcā sāk ieplūst arvien vairāk cilvēku, kuri tai pievēršas nevis pārliecības, bet izdevīguma dēļ. Konstantīns I vēl piekopj reliģiski lojālu politiku, taču pēc viņa nāves, kad valsts tiek sadalīta starp abiem dēliem, impērijas austrumu daļas valdnieks Konstancijs jau izvērš vajāšanas pret nekristiešiem: slēdz tempļus, par upurēšanu paredz nāvessodus, iznīcina mākslas darbus57.
Jau 3.gs. iezīmējas atšķirības starp rietumu un austrumu baznīcu. Austrumos koncentrējas uz teoloģiju, ko iespaido platonisma filozofija, rietumos uzmanības centrā ir praktiskā Baznīcas dzīve un kārtības normas58. 4.gs. otrajā pusē Romas bīskapi uzsāk mērķtiecīgu garīgās varas pārņemšanu savās rokās, pamatojot to ar tiešo apustuļa Pētera pēctecību. Kaut arī Romā zem Sv. Pētera katedrāles ir atrasts kaps, kur varētu būt apglabāts apustulis Pēteris, skaidru pierādījumu tam, ka tieši viņš ir dibinājis Romas draudzi nav. Pirmkārt tieksme pēc dominantes izpaužas ar pāriešanu latīņu valodā, tiek tulkota gan liturģija, gan Bībele59.

Secinājumi

400 gadu laikā kristietība piedzīvojusi stipras pārvērtības gan reliģisko priekšstatu, gan draudžu organizācijas ziņā, kā arī stipri mainījušies kristiešu ētiskie uzskati. Tam iemesls ir vide, kurā kristietība veidojas: raibs etniskais sastāvs, dažādu kultūru ietekme, nežēlība un vardarbība kā galvenie valsti stiprinošie paņēmieni, kā arī vispārējā dekadences atmosfēra Romas impērijā. Par valsts reliģiju kristietība kļūst ar vairāk vai mazāk, bet tomēr jau izveidojušos un nostabilizējušos garīdzniecības hierarhisko struktūru un reliģisko sistēmu, to vēl vairāk nostiprina baznīcu celšana, kas tiek uzsākta pēc 4.gs. ar valsts atbalstu. Jau ir iezīmējušās atšķirības rietumu un austrumu kristietībā, kas kļūst par iemeslu pirmajai Baznīcas šķelšanai.
395.g. Romā aizliedz visas pagāniskās reliģijas un herēzes. Pēc tā laika valsts likumiem tas nozīmē, ka kristietība ir kļuvusi par valsts reliģiju. Pret citādāk ticošajiem un domājošajiem tiek izvērstas represijas. Kristietība no humāniskas reliģiski filozofiskas mācības ir kļuvusi par vardarbīgu varas līdzekli. Pēc 4.gs. kristietība ir nesaraujami saistīta ar valsti, līdz ar to turpmāk kristietības vārdā valsts paspārnē norisinās organizēta kristietības pretinieku, reliģisko konkurentu un oponentu iznīcināšana. Galvenais iemesls tam ir dogma par kristietību kā par vienīgo pareizo reliģiju, pasaules uztveri, dzīvesveidu un ticību. Lai gan var uzskatīt, ka šī izpratne ir deformēta, jo konkrētā dogma radusies laikā, kad cilvēka pievēršana kristietībai ar vardarbīgiem līdzekļiem ir nepieņemama un neiedomājama situācija.
Ja salīdzinām kristietību 4.gs. ar kristietību 1.gs., tad pārsteidzošākā atšķirība vērojama ētiskās morāles normās. Pirmie kristieši reliģijas iespaidā atteicās stāties armijā, lai nebūtu jānogalina. Pēc 4.gs. nogalināt kristietības un Dieva vārdā ar laiku kļūst par normu.

Izmantotā literatūra

Donīni A. Kristietisma sākumi. – Rīga, “Zinātne”, 1984.
Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. - Apgāds „Atēna”, Rīga, 2003.
Rubenis A. Senās Romas kultūra. – „Zvaigzne ABC”, Rīga, 1999.
Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313) - Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevniecība, Rīga, 1995.g.
Токарев C.A. Религия в истории народов мира. - Москва, Издательство политической литературы, 1986.

1 Rubenis A. Senās Romas kultūra. 82.- 83.lpp.
2 Turpat. 74.lpp.
3 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 427.lpp.
4 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 373.- 374. lpp.
5 Donīni A. Kristietisma sākumi. 11.lpp.
6 Turpat. 11.lpp.
7 Donīni A. Kristietisma sākumi. 12.lpp.
8 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 75.lpp.
9 Donīni A. Kristietisma sākumi. 13.lpp.
10 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 156.lpp.
11 Turpat. 156.- 157.lpp.
12 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 157.lpp.
13 Turpat. 61.lpp.
14 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 158.lpp.
15 Turpat. 158.lpp.
16 Turpat. 156.lpp.
17 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 41.lpp.
18 Turpat. 36.lpp.
19 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 59.lpp.
20 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 60.lpp.
21 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 36.- 37.lpp.
22 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 62.lpp.
23 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 42.lpp.
24 Turpat. 29.lpp.
25 Turpat.
26 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 72.lpp.
27 Turpat. 83.lpp.
28 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 41.lpp.
29 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 123.- 124.
30 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 45.lpp.
31 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 197.lpp.
32 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 58.lpp.
33 Donīni A. Kristietisma sākumi. 42.- 45.lpp.
34 Turpat. 47.lpp.
35 Turpat. 41.lpp.
36 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 358.lpp.
37 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 49.- 50.lpp.
38 Turpat. 54.lpp.
39 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 68.lpp.
40 Turpat. 132.lpp.
41 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 136.- 154.
42 Turpat. 121.lpp.
43 Turpat. 220.lpp.
44 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 58.- 59.lpp.
45 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 61.lpp.
46 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 50.lpp.
47 Turpat. 29.lpp.
48 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 85.lpp.
49 Turpat. 202.- 203.lpp.
50 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 134.- 154.
51 Turpat. 187.lpp.
52 Turpat. 162.- 163.lpp.
53 Turpat. 97.lpp.
54 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 238.lpp.
55 Turpat. 192.- 193.lpp.
56 Turpat. 196.lpp.
57 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 59.lpp.
58 Turpat. 243.lpp.
59 Turpat. 63.- 64.lpp.

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi

Dardega Legzdiņa

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi
Rīga, 2007.

Ievads

Tā kā inkvizīcija ir vēstures parādība, kas cieši saistīta ar sava laika reliģisko un sociālo aspektu, savu referātu iesākšu ar attīstīto viduslaiku vispārējas situācijas raksturojumu.
Viduslaikos garīgā kultūra ir cieši saistīta ar reliģiju un bieži vien ir tieši pakļauta kristietības dogmām un priekšstatiem. Nereta parādība ir fanātiska reliģiozitāte, kas izpaužas gan individuāli (galēja askēze, sevis šaustīšana), gan visā sabiedrībā (krusta kari). Vēl viena tipiska viduslaiku garīguma izpausme ir burtiska ticības mācības uztvere, kas nepieļauj simbolisma vai metaforas iespēju Svēto Rakstu un citu reliģiozu tekstu interpretācijā.1
Īpatnēji, taču vienlaicīgi ar stingro reliģiozitāti katoļu Baznīcas garīdzniecība bieži vien ir korumpēta, skaidri redzams, ka liela daļa klēra ir mantkārīgi cilvēki, kas tiecas pēc varas. Ignorējot aicinājumu uz vienlīdzību un pieticību, kas nemitīgi izskan Jaunajā Derībā, katoļu priesteri nekautrējas dzīvot greznībā, dažreiz pat atklāti nodoties aristokrātiskām izklaidēm. Arī pāvesti tiecas pēc arvien lielākas varas ne tikai reliģijas jautājumos, bet arī politikā. Arvien biežāki kļūst gadījumi, kad pāvests iejaucas laicīgās varas lietās.2
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nepārsteidz pieaugošā sabiedrības tendence kritizēt katoļu Baznīcas garīdzniecību. Radikāla vēršanās pret Baznīcu izpaužas dažādās ķecerībās, kuras pilnīgi noliedz Baznīcas autoritāti, un nereti vēršanās pret to ir huligāniska un pat vardarbīga. Mērenāka un saprātīgāka rīcība ir mēģinājumi reformēt Baznīcu no iekšienes, pamatā izmantojot savu piemēru un miermīlīgus aicinājumus sekot Svētajiem Rakstiem, taču nevēršoties pret Baznīcas tiesībām uz varu un tās izsludinātajām ticības dogmām. Tieši šādas izpausmes vērojamas mūku ordeņu darbībā, kas veidojas 12. un 13. gs.- tie ir cistercieši, franciskāņi un dominikāņi. Interesants piemērs ir franciskāņi: Svētais Asīzes Francisks, kurš izveidoja šo mūku ordeni, būtībā rīkojās ļoti līdzīgi valdiešu ķecerības aizsācējam- viņi abi pilnīgi atteicās no laicīgās mantas, pievērsās askēzei un sludināšanai, taču valdiešu kustība tika pasludināta par ķecerību, turpretī Asīzes Franciska ordeņa izveidi pāvests apstiprināja, turklāt pēc nāves Francisks tika kanonizēts (iecelts svēto kārtā). Kaut arī Asīzes Franciska darbībā bija vairākas iezīmes, kas tuvojās robežai, kuru pārkāpjot tās jau kļūtu ķecerīgas, tomēr šī robeža netika pārkāpta, franciskāņu kustība pakļāvās katoļu Baznīcas varai un saglabāja lojalitāti pāvestam.3

1. nodaļa

Galvenais inkvizīcijas institūcijas izveides iemesls ir galēja neiecietība pret citādiem uzskatiem, viedokli un dzīvesveidu, tamdēļ, lai izprastu inkvizīcijas veidošanos, iesākumā nepieciešams gūt īsu ieskatu šīs neiecietības rašanās un attīstības vēsturē.
Attīstīto viduslaiku kristietībai raksturīgā agresīvā reliģiskā neiecietība veidojusies ilgā laika posmā- šī uzskata aizsākumi meklējami jau 4.gs. beigās, kad kristietība kļuva par Romas valsts reliģiju. Šajā laikā kristietība vēl nebija viengabalaina, tai bija daudz dažādu novirzienu un kustību ar atšķirīgiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā kā valsts stabilitātei bija nepieciešama vienota un stipra reliģija, dažādo uzskatu apkarošana bija laicīgās varas iniciatīva, un vēl iesākumā reliģiskajiem līderiem tāda rīcība ne vienmēr šķita pieņemama. Kā piemēru var minēt gadījumu ar ķeceri Prisciliānu, kuru 385.g. nogalina pēc imperatora Maksimiliāna pavēles. Tobrīd vairums bīskapu un teologu protestē pret tādu rīcību, kas tiek uztverta kā bezjēdzīgi nežēlīga un ir pretrunā ar kristietības ideāliem. Tomēr ir arī tādi, kas pieļauj iespēju, ka dažos gadījumos varētu arī pieņemt palīdzību no laicīgās varas. Viens no tiem ir Svētais Augustīns.4 Savos darbos, kas attiecas uz viņa teoloģiskās darbības otro periodu, viņš pieļauj iespēju, ka ticības vārdā varētu arī lietot vardarbību pret ķeceriem.1 Viņa darbi kļūst par pamatu vēlāku laiku teologiem, kuri atbalsta un pamato vardarbības pielietošanu pret savādāk ticošajiem. Arī inkvizīcijas ideoloģijas izveidē Sv. Augustīna teksti ir viens no nozīmīgākajiem pamatojumiem. Tāpat par teoloģisku attaisnojumu vardarbībai tiek izmantoti arī daži evaņģēlija fragmenti, kurus nevar tulkot viennozīmīgi.2 Jau 5.gs. pati katoliskā baznīca pievēršas ķeceru sodīšanai, gan izmantojot humānus sodus 3, taču tas iezīmē Baznīcas uzskatu- katoļu Baznīca ir nemaldīga, un cilvēks, kurš uzskata vai tic savādāk, kļūdās, līdz ar to tiek noliegtas tiesības uz domas brīvību.
Zīmīgi, ka praktiski visā kristietības vēsturē ir gandrīz nepārtraukti pastāvējušas dažādas, tā saucamās, herēzes. Arī viduslaiki nav izņēmums. Tāpat arī turpinās garīdzniecības un teologu cīņa pret uzskatiem, kas nesakrīt ar dogmatiskajiem katoļu baznīcas priekšrakstiem. Paralēli tam notiek arī Romas pāvesta varas absolutizācija, kas arī ietekmē neiecietīgo un naidīgo attieksmi pret herētiķiem, jo centralizētai baznīcas varai, kas turklāt cīnās arī par ietekmi laicīgajā pasaulē, dažādas brīvdomības izpausmes un Baznīcas kritizēšana ir ļoti neizdevīga.4 Taču līdz pat 13.gs. cīņa pret ķeceriem nav sistematizētai, tai raksturīgs lokāls, un dažreiz pat stihisks raksturs, kā, piemēram, linča tiesas, kad satracināts pūlis sadedzina ķecerus bez tiesas. Kaut gan Baznīca tādus gadījumus neuzskatīja par savu vainu, manuprāt naidu pret ķeceriem tomēr varēja izsaukt vien sprediķi vietējās baznīcās. Līdz 12.gs. ķeceru tiesas prāvas un sodīšana bija baznīcas iekšējā lieta, ar to nodarbojās bīskapi, kuri arī vainīgajam uzlika epitīmiju (sodu) pēc saviem ieskatiem, kas biežāk izpaudās kā svētceļojumi uz dažādām reliģiski nozīmīgām vietām. Taču 12.gs. ķecerību apkarošanā iesaistās arī laicīgā vara. Dažādās Eiropas vietās viens pēc otra tiek izsludināti likumi pret ķeceriem, sodi kļūst daudz smagāki: izdzīšana no valsts, īpašuma konfiskācija, kauna zīmes iededzināšana utml.5 Šis apstāklis galvenokārt liecina par diviem faktiem: ķecerības ir diezgan plaši izplatītas un apdraud katoļu baznīcas autoritāti, turklāt ievērojama ir Romas pāvesta ietekme uz laicīgās varas pārstāvjiem.
Reliģiskās neiecietības kulminācija bija karš pret Francijas provinci Langedoku, iniciators ir pāvests Innocents III, kurš savā 1207.g. bullā aicina Francijas senjorus cīņā pret Langedokā plaši izplatīto albiģiešu ķecerību, turklāt karotājus, kas dosies šajā karā, viņš pielīdzina krusta karotājiem, līdz ar to pret Langedoku tika pavērsts karš reliģijas vārdā- krusta karš.6
Tātad no iepriekš minētā varam secināt, ka attīstīto viduslaiku reliģiskā neiecietība ir komplicēta vēstures parādība, kas veidojusies ilgā laika posmā un ir atkarīga no daudziem aspektiem- gan politiskiem, gan sociāliem, gan teoloģiskiem.

2.nodaļa

Pēc savas definīcijas un būtības ķecerība ir „nepareiza” kristietība- no reliģijas dogmām novirzījusies, nekanoniska mācība.7 Zinot viduslaiku Rietumeiropai raksturīgo izteikti dogmatisko reliģijas uztveri un pārliecību par katoļu Baznīcas nemaldīgumu, loģisks ir jautājums, kā gan vispār var rasties ķecerības, ja visi sabiedrības pārstāvji jau no bērnības tiek audzināti šajā stingrās kristietības garā? Viens no galvenajiem iemesls ir jau ievadā aplūkotā sociālā situācija: katoļu Baznīcas korumpētība, tieksme pēc bagātības, greznuma, izpriecām un pat izvirtības. Tā kā garīdznieku rīcība bija pretrunā ar viņu vārdiem un reliģiskajiem uzskatiem, ko viņi mācīja, likumsakarīga ir dažu sabiedrības pārstāvju rīcība, kad viņi sāka kritizēt Baznīcu, tās hierarhisko institūciju un garīdznieku divkosīgo dzīvesveidu. Iedziļinoties šajā jautājumā, pašrocīgi studējot Bībeli, varēja arī nonākt pie secinājuma, ka ne visi Svēto Rakstu interpretējumi, ko māca Baznīca, ir nemaldīgi un neapšaubāmi, turklāt nebija grūti pamanāma lielā atšķirība starp evaņģēlisko Baznīcu kristietības rītausmā un katoļu Baznīcu, kāda tā bija kļuvusi attīstītajos viduslaikos. Līdz ar to saprotams, kamdēļ vairumam šī laika ķecerību raksturīga novēršanās no Baznīcas, nicinoša attieksme pret garīdzniecības pārstāvjiem un katoļu kristietības liturģiju, simboliem un reliģijas atribūtiem. Kaut arī dažos jautājumos pašu ķeceru mācība bija fanātiska un arī dažas Svēto Rakstu vietas tika interpretētas aplami, nenoliedzams ir fakts, ka ķeceru mācībās bija liela daļa patiesības, jo tās ātri izplatījās, tām pievērsās ne tikai neizglītoti ļaudis, bet arī inteliģenti, turīgie un nereti pat pašas katoļu garīdzniecības pārstāvji.
Kaut arī no neskaitāmajiem ķeceru grāmatu dedzināšanas aprakstiem ir secināms, ka šādu grāmatu ir bijis tiešām daudz (minēti pat nesankcionēti ķeceru tulkojumi Bībelei), cīņa pret viduslaiku ķeceriem ir bijusi tik izvērsta un visaptveroša, ka līdz mūsdienām nav saglabājies praktiski neviens vērā ņemams ķecerīgās literatūras piemērs, tāpēc par viņu uzskatiem un mācībām mēs varam uzzināt vien no tādiem tekstiem, kurus sarakstījuši pret ķecerību noskaņoti autori, līdz ar to jāņem vērā, ka ne viss aprakstītais ir patiesība, jo ir iespējama faktu falsifikācija gan nezināšanas vai baumu iespaidā, gan apzinātas vēlmes nomelnot dēļ.1
Izplatītākās ķecerības bija valdieši un albiģieši. Kaut arī abām šīm mācībām ir atšķirīga veidošanās vēsture, un atšķiras arī daži uzskati, tomēr attieksme pret Baznīcu abām ķecerībām ir līdzīga. Autori laikabiedri šiem ķeceriem pārmet necieņu pret Baznīcu, ķeceri uzskatot, ka katoļu Baznīca ir visu ļaunumu un netikumu iemiesojums, tā vairs nav Kristus baznīca, īstie apustuliskās tradīcijas turpinātāji ir paši ķeceri, ka garīdzniecība ir pielīdzināma farizejiem no Jaunās Derības, viņi arī noliedzot Baznīcas hierarhisko struktūru. Viņu dievkalpojumus, mācības skaidrošanu un grēku atlaišanu varot veikt jebkurš labs cilvēks, pat sievietes.2 Konkrēti albiģiešu kustībā laikabiedri un arī mūsdienu vēsturnieki saskata maniheisma atdzimšanu 3, tāpēc saprotams, kāpēc tieši albiģieši tika īpaši nežēlīgi apkaroti- maniheisms ir sens katoļu Baznīcas ienaidnieks.4 Taču būtībā ikviena ķecerība, kas tika apkarota, bija Baznīcai netīkama, jo ķeceri bija antikatoliski noskaņoti, kritizēja garīdzniecību un piesaistīja ļaudis ar saviem augstajiem ideāliem un askētismu, lai gan tajā pat laikā laikabiedru darbos ķeceriem tiek pārmesta izlaidība, izvirtība un netiklu seksuālo orģiju piekopšana.5
Sabiedrības neapmierinātību ar Baznīcas garīdzniecību pierāda arī jauna tipa mūku ordeņu veidošanās. Gan franciskāņi, gan dominikāņi par savu ideālu izvirzīja askēzi, pieticību un nabadzību, tādejādi cīnoties pret garīdzniecības korumpētību, taču, tā kā viņu cīņa bija daudz mērenāka par ķeceru rīcību, un viņi nevērsās tieši pret Baznīcu un tās pretenzijām uz nemaldīgumu, Romas pāvests akceptēja šo ordeņu izveidi un deva tiem savu svētību.
Tā 1207.g. pāvesta legāts ar Innocenta III atļauju apstiprināja Dominika tiesības sludināt, kā arī dibināt klosteri. Dominika izveidotā kustība ātri kļuva sabiedrībā populāra, turīgi cilvēki dāvināja īpašumus un materiālās vērtības, arvien vairāk cilvēku vēlējās pievienoties Dominika sekotāju pulkam, taču Innocents III neatļāva veidot pilnīgi jaunu mūku ordeni, Dominika darbību viņš apstiprināja ar noteikumu, ka tiks pieņemti kādi no jau esošajiem mūku statūtiem.6 Taču nākamais pāvests- Gonorijs III- 1216.g. apstiprināja dominikāņus par jaunu atsevišķu mūku ordeni un atļāva viņiem pieņemt savus statūtus. Ordenis attīstījās strauji- jau 1221.g. bija ap 60 dominikāņu klosteru, tie bija izplatījušies Spānijā, Francijā, Anglijā, Ungārijā, Vācijā, Rumānijā un Lombardijā. Dominikāņu mūku kustība turpināja attīstīties arī pēc Dominika nāves 1221.g.7
Redzams, ka sabiedrībā tiešām auga neapmierinātība ar katoļu Baznīcas garīdzniecību, to pierāda gan ķeceru kustību plašā izplatība, gan klejojošo mūku ordeņu popularitātes strauja pieaugšana sabiedrībā. Tāpat iezīmīgs fakts ir ķeceru un jauno mūku kustību kopīgās iezīmes: askēze, pieticība un tieša vēršanās pie ļaudīm. Tie bija pozitīvie faktori, kas ļāva iekarot cilvēku uzticību un atbalstu tieši tāpēc, ka bija pretēji katoļu Baznīcas garīdzniecības rīcībai un dzīvesveidam.

3. nodaļa

Kaut arī Baznīcas un laicīgās varas centieni apkarot ķecerības nebija sistemātiski, tomēr 13.gs. sākumā, un it sevišķi pēc krusta kara pret albiģiešiem, ķeceru mācību piekritēji sāka slēpt savu reliģisko pārliecību un uzskatus, līdz ar to tas apgrūtināja Baznīcas darbību šajā virzienā. Pierādīt cilvēka ķecerību kļuva grūti, jo ķeceris jau ir pieradis melot, noliegt savu patieso pārliecību un uz izmeklētāja jautājumiem atbildēt, kā pienākas katolim.1 Augstākā garīdzniecība un pāvests nonāca pie secinājuma, ka, lai nopratinātu aizdomās turamo un atklātu viņa slēptās domas, nepietiek ar vietējo bīskapu izmeklēšanu, jo dažādi sadzīviska rakstura aspekti- kontakti ar vietējiem, vietējās laicīgās varas ietekme- traucē izmeklēšanas darbā. Radās ideja par speciālu instanci, kas nodarbotos tikai ar ķecerības lietu izmeklēšanu.2 Tika nolemts, ka vispiemērotākie šim uzdevumam varētu būt klejojošo mūku ordeņu mūki, it sevišķi tāpēc, ka viņi bija tieši bez pastarpinājuma pakļauti pāvestam. Tā 1227.g. pāvests vēršas pie dominikāņiem ar lūgumu palīdzēt šajā jautājumā, ar speciālu rīkojumu klejojošie mūki sāk arvien biežāk izmeklēt ķeceru lietas.3 1233.g. ar divu dienu starpību pāvests Gregorijs IX izdod divas bullas, kurās dominikāņu ordenim paredz īpašas mūžīgas tiesības izmeklēt un tiesāt ķeceru lietas, kā arī lūgt laicīgās varas palīdzību, ja tas nepieciešams. Šeit redzams arī Gregorija politiskais aprēķins- saviem bīskapiem viņš gan raksta, ka dominikāņi nozīmēti tikai kā palīgi vietējiem garīdzniekiem grūtajā cīņā ar ķeceriem, taču otrajā bullā redzams, ka dominikāņu primārais uzdevums ir cīnīties ar ķecerīgiem klēra pārstāvjiem. 1233.g. līdz ar to tiek uzskatīts par juridisko inkvizīcijas sākumu. Gadu vēlāk- 1234.g. tā sāk arī reāli darboties.4 Taču ne visi pētnieki vienprātīgi piekrīt šim viedoklim, daži vēsturnieki pauž uzskatu, ka juridiskais inkvizīcijas sākums ir 1243./1244.g., kad Narbonas sapulces laikā bīskapi oficiāli atsakās no tiesībām tiesāt ķecerus, jo dokumenti liecina, ka līdz tam inkvizitorus viņi tiešām vēl uztvēra tikai kā palīgus, nozīmētus ārkārtas gadījumam.5
Lai kāda arī nebūtu viedokļu atšķirība, ir skaidri redzams, ka episkopu un inkvizitoru attiecības veidojas sarežģīti, ne visi bīskapi uzreiz bez iebildumiem rēķinās ar inkvizitoriem dotajām tiesībām. Vairākkārt notiek dažādi episkopāta mēģinājumi ierobežot inkvizīcijas varu, bīskapi cīnās par savām tiesībām piedalīties ķeceru tiesās, ietekmēt spriedumu utml. 13.gs. gaitā domstarpības turpina pieaugt, līdz 1248.g. tiek atrunātas sankcijas, kādas paredzamas garīdzniekiem, kas traucē inkvizīcijas darbību. 1257.g. pāvests Aleksandrs IV padara inkvizīciju neatkarīgu no bīskapiem- inkvizitoriem nav jākonsultējas ar vietējiem garīdzniekiem. Protesti tomēr turpinās un 1273.g. pāvests Gregorijs X atkal paredz inkvizitoru un episkopāta savstarpējo sadarbību, šis likums turpmāk netiek mainīts. 6 Taču domstarpības vēl kādu laiku saglabājās. Visticamāk šādu episkopāta reakciju izraisīja nojauta par pāvesta politisko paņēmienu mazināt vietējo bīskapu ietekmi un vēl vairāk centralizēt savu varu, par ieroci izmantojot tieši dominikāņu un arī franciskāņu mūkus, jo abi šie ordeņi bija tieši pakļauti pāvestam.
Arī sabiedrība inkvizīcijas izveidi neuztvēra vienprātīgi un mierīgi. Apgabalos, kur ķecerības bija izplatītākas, notika bruņotas sadursmes, inkvizitoru slepkavības, kā arī garīdznieku padzīšanas, baznīcu un klosteru izlaupīšanas un dedzināšanas. Visasākie protesti notika Francijas provincē Langedokā, taču nemieri bija arī pārējā Francijā, Spānijā, Itālijā un citās zemēs, turklāt pilnībā tie aprima tikai 13.gs. beigās.7
Kaut arī ķeceru sodīšana notika arī iepriekšējos gadsimtos, inkvizīcijas izveide ir jauns pavērsiens. Tā ir specializēta institūcija, kas nodarbojas tikai ar reliģisko dogmu pārkāpumu tiesāšanu, turklāt šī tiesa ietver gan izmeklēšanu un apsūdzības uzstādīšanu, gan nopratināšanu un tiesāšanu, gan soda piemērošanu.1 Vēl viens būtisks aspekts ir rūpīgi izstrādātais inkvizīcijas arhīvs: vārds vārdā tika pierakstītas gan liecinieku liecības, gan apsūdzētā nopratināšanas gaita, gan pārējais tiesas process, pēc konkrētās lietas pabeigšanas šos dokumentus uzglabāja divos eksemplāros, lai nodrošinātos pret inkvizīcijas arhīva iznīcināšanas mēģinājumiem, ko dažreiz veica ķeceri. Tika veidota kartotēka, kas noderēja atkārtotas ķecerības lietu izmeklēšanā, līdz ar to ir zināmi gadījumi, kad arī pēc vairākiem gadiem un pat gadu desmitiem bija iespējams pierādīt, ka konkrētais cilvēks jau vienreiz ticis apsūdzēts ķecerībā.2 Pēc likuma bija stingri noteikta arī inkvizīcijas tiesas kārtība, kas gan nereti tika pārkāpta vai apieta. Tā, piemēram, bija paredzēts, ka apsūdzēt cilvēku var tikai tad, ja ir vismaz divi viens no otra neatkarīgi liecinieki, kas sniedz līdzīgas liecības, taču, ja inkvizitors uzskatīja, ka varētu būt darīšana ar īpaši smagu ķecerīgu pārkāpumu, bija pieļaujama apsūdzības uzstādīšana pamatojoties tikai uz vienu liecību. Spriest par pārkāpuma smagumu bija paša inkvizitora ziņā. Tāpat tika apiets arī noteikums, ka spīdzināt var tikai vienu reizi- nākamās spīdzināšanas tika interpretētas kā procedūras turpināšana, nevis kā jaunas uzsākšana. Noteikumi paredzēja, ka atzīšanās, kas nākusi spīdzināšanas laikā, nav derīga, tāpēc, lai pierakstītu atzīšanos, apsūdzēto aiznesa uz citu telpu un uzdeva viņam tādus pašus jautājumus kā spīdzināšanas laikā. Ja atbildes bija citādākas, spīdzināšanu turpināja.3
Vispārīgi lūkojoties, var teikt, ka inkvizīcija ir jauns pavērsiens Baznīcas cīņā pret ķecerībām- tā ir institūcija ar izstrādātu darbību, lielu ietekmi un reglamentētu darbību. Problēmas un šķēršļi, kas radās inkvizīcijas darbības sākumā, šķiet, to tikai nostiprināja, radot nepieciešamību veidot stingras juridiskas atrunas un pamatojumus.

4. nodaļa

Lai mēģinātu izprast inkvizīcijas būtību, liela nozīme ir ideoloģiskajām iezīmēm. Katoļu Baznīca inkvizīciju uzskatīja par ķecera pēdējo iespēju nožēlot grēkus un glābt savu dvēseli. Idejiski inkvizitors bija mācītājs, pie kura vērsties ar grēksūdzi un izlūgties piedošanu. Tamdēļ inkvizīcijas pastāvēšanas sākumā, kad inkvizitori pārvietojās no viena apgabala uz otru teritorijā, kurai viņi bija nozīmēti, ierodoties pilsētā tika izsludināts žēlastības laiks, kad ķeceris pats varēja ierasties un godprātīgi atzīties savā pārkāpumā, līdz ar to arī epitīmija bija mazāk barga- svētceļojums uz kādu tuvāku svētvietu. Jāpiebilst, ka par pilnīgi vaļsirdīgu atzīšanos uzskatīja vien tad, ja ķeceris minēja visus savu līdzbiedru vārdus un pulcēšanās vietas. Arī tad, ja ķeceris atzinās spīdzināšanas rezultātā un nožēloja savu šaubīšanos par katoliskajām ticības dogmām, viņš saņēma piedošanu un epitīmiju, tikai smagāku un pazemojošāku- īpašas zīmes nēsāšanu uz apģērba, dažreiz arī publisku pēršanu, smagākos gadījumos ieslodzījumu. Sārtam nodeva tikai tos ķecerus, kas nenožēloja savus grēkus, kā arī atpakaļ atkritušos, kas jau vienreiz saņēmuši sodu par ķecerību.4 Juridiski gan Baznīca pati nevienu nesodīja ar nāvi, skaitījās, ka inkvizitors neglābjamu ķeceri nodod laicīgās varas rokās, taču bija skaidrs, ka tas nozīmē sadedzināšanu uz sārta.5
Tā kā mūki, kas tika norīkoti par inkvizitoriem, tomēr bija garīdznieki, arī uz viņiem attiecās vispārējais uzskats, ka klēra pārstāvim vajadzētu izvairīties no saskares ar asinīm, inkvizīcijas sākumā tas iespaidoja spīdzināšanas paņēmienu izvēli. Tika izstrādāti moku rīki, kas nodarīja maksimālas sāpes, taču ļāva izvairīties no asins izliešanas, taču gadījumos, ja mocīšanas rezultātā tomēr parādās asinis, ievainoto vietu piededzināja ar nokaitētu dzelzi, kas apturēja asiņošanu.6 Tā viens no mocīšanas pamatveidiem ir t.s. strappado- apsūdzētajam sasēja rokas uz muguras, piesēja tās pie svirā iekārta striķa un lēnām vilka augšā, tad strauji palaida vaļā un uzreiz arī apturēja, kas izraisīja locītavu izmežģījumus un cīpslu savilkumus- sāpes nežēlīgas, taču asinsizliešana nenotiek. Pēc līdzīga principa- miesas stiepšana un vilkšana- darbojās arī moku rats.7 Ja arī gadījās asinsizliešanas vai nāves gadījumi spīdzināšanas laikā, kopš 13.gs. vidus inkvizitori ar īpašu pāvesta indulgences atļauju drīkstēja viens otram atlaist grēkus.1
Jāatzīmē, ka inkvizīcijas juridiskajā izpratnē vairāki likumiskie aspekti mūsdienu cilvēkam šķistu nehumāni un beztiesiski. Piemēram, atšķirībā no mūsdienām, apsūdzētais tika uzskatīts par vainīgu līdz ar apsūdzības uzstādīšanu, un bija tāds tikmēr, kamēr nepierādīja savu nevainību, līdz ar to jebkuri šaubīgi vai neskaidri lietas apstākļi darbojās apsūdzētajam par sliktu. Pēc likuma apsūdzētajam drīkstēja būt juridiski izglītots aizstāvis tiesas laikā, taču praktiski šāda iespēja tika gandrīz pilnīgi izslēgta, jo, ja ķeceri notiesāja, advokātu varēja apsūdzēt ķecerību atbalstīšanā un simpātiju paušanā ķecerim, par ko arī pienācās sods.2 Arī nepilngadīgie tika uzskatīti par spējīgiem spriest un rīkoties patstāvīgi, tāpēc vecums, no kura drīkstēja spīdzināt Rietumeiropas zemēs svārstījās no 12 līdz 14 gadiem, savukārt liecības pieņēma arī no jaunākiem bērniem.3 Viss tiesas process bija slepens, apsūdzētais nezināja liecinieku vārdus un apsūdzības raksturu, pārējā sabiedrība nepārzināja inkvizīcijas darbību, līdz ar to gandrīz izslēgta bija iespēja sūdzēties pāvesta instancē par iespējamiem pārkāpumiem.4 Tāpat mūsdienu tiesvedībā nepieņemama būtu miruša cilvēka apsūdzēšana un sodīšana. Ja mirušais tika atzīts par vainīgu, viņa mirstīgās atliekas izraka no zemes un sadedzināja, savukārt īpašumu, kas tam piederējis dzīves laikā, konfiscēja.5
Inkvizīcijas īpatnība tātad ir uzskats, ka Baznīca ir vienīgais veids, kā nodrošināt cilvēka dvēseles nokļūšanu Paradīzē pēc nāves, līdz ar to attaisnota tika inkvizīcijas nežēlība un vardarbība, kas vērsta pret cilvēka miesu, kā arī beztiesiskums pret cilvēka garu (izvēles brīvības noliegšana), jo tādā veidā tiek dota iespēja glābt dvēseli.

Secinājumi

Pētot inkvizīcijas vēsturi, nedrīkst aizmirst, ka viduslaiku sabiedrības cilvēku pasaules uztvere diezgan būtiski atšķīrās no mūsdienu rietumu sabiedrībai raksturīgās. Ļoti būtisku, varbūt pat pašu būtiskāko vietu ieņēma reliģija, attīstītajos viduslaikos Baznīca bija panākusi lielu ietekmi, tās vadītājs pāvests tika uzskatīts par Pētera pēcteci- Dieva vietnieku uz zemes, tāpēc viņa lēmumi un vispārējā Baznīcas nostāja tika uztverti par nemaldīgi patiesiem. Līdz ar to vēršanos pret katoļu Baznīcu un tās reliģiskajām dogmām uzskatīja par antisociālu, sabiedrību dezorientējošu pārkāpumu, nevis par domas brīvību, kā tas tiktu uztverts mūsdienās. Kaut gan, nenoliedzami, garīdzniecības rīcība ne tuvu neatbilda evaņģēliskajam ideālam, kas tiek sludināts Jaunajā Derībā, tāpēc arī nepārsteidz plašā ķecerību izplatība.
Taču inkvizīcijas izveidē vienīgo uzsvaru likt uz reliģisko aspektu nedrīkstētu, manuprāt diezgan liela nozīme bija arī politiskajiem iemesliem: tā kā valsts vara un Baznīcas vara bija cieši saistīta, ķecerības apdraudēja Rietumeiropas valstu stabilitāti, vēršanās pret Baznīcu vienlaicīgi varēja būt arī vēršanās pret laicīgo varu, turklāt pāvesta politikai tas bija paņēmiens kā vēl vairāk nostiprināt un paplašināt savu varu, jo tieši pāvestam pakļautie inkvizitori bija neatsverams spēks bīskapu kontrolēšanai, viņu varas un ietekmes mazināšanai.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, esmu nonākusi pie secinājuma, ka inkvizīcija ir ļoti neviennozīmīgi vērtējama parādība. Ir grūti spriest, kā būtu attīstījusies Rietumeiropas sabiedrība- uz labo, vai uz slikto pusi, ja inkvizīcija nebūtu izveidota. Tāpat arī nežēlība, ar kādu parasti asociējas inkvizīcijas vārds, nav viennozīmīga: jāņem vērā arī individuālais cilvēka faktors- daudz kas bija atkarīgs no konkrētā inkvizitora, kā jau minēju, nereti notika nesankcionēta noteikumu pārkāpšana vai apiešana. Ir pamats šaubīties arī par inkvizitoru garīgo stabilitāti, jo vidusmēra cilvēkam, kuram nav noslieces uz vardarbību vai arī kurš nav ieslīdzis reliģiskā fanātismā, šis darbs būtu smags un nepanesams tieši šīs te nežēlības un cilvēku sāpju dēļ.

Izmantotie avoti:
Inquisitior`s Manual of Bernard Gui. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Raynaldus. On the Accusations against the Albigensians. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Saccho R. Of the Sects of the Modern Heretics. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Witnesses against Beatrice, widow of Othon of Lagleize of Dalou. Ievietots krājumā Readings in Medieval Historty. Mississanga, 2003.

Izmantotā literatūra:
Lawrence C.H. Medieval Monasticism.. Harlow, 2001.
Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. Rīga, 2004.
Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. Rīga, 1997.
Svešvārdu vārdnīca. Rīga, 2002.
Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. Москва, 2003.
Кадмин И. Философия убийства. Москва, 2005
Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. Смоленск, 2002.

1 Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. 158.- 162.lpp., 172.- 176.lpp.

2 Turpat. 166.- 172.lpp.

3 Lawrence C.H. Medieval Monasticism. 243.-244.lpp.

4 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 10.lpp.

1 Кадмин И. Философия убийства. 9.lpp.

2 Кадмин И. Философия убийства. 10.lpp.

3 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 10.lpp.

4 Кадмин И. Философия убийства. 12.lpp.

5 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 43.lpp.

6 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 51.lpp.

7 Svešvārdu vārdnīca.

1 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 29.lpp.

2 Reinarius Saccho. Of the sects af the modern heretics.

3 Raynaldus. On the Accusations against the albigensians.

4 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 34.lpp.

5 Witnesses against Beatrice, widow of Othon of Lagleize of Dalou.

6 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 82.lpp.

7 Turpat. 83.lpp.

1 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 98.lpp.

2 Turpat. 101.lpp.

3 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 34.lpp.

4 Turpat. 36.lpp.

5 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века.107.- 108.lpp.

6 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 37.lpp.

7 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 160.- 166.lpp.

1 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 42.- 43.lpp.

2 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 127.lpp.

3 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 51.lpp.

4 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 123.lpp.

5 Turpat. 105.lpp.

6 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 43.lpp.

7 Кадмин И. Философия убийства. 79.lpp.

1 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 43.lpp.

2 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 153.lpp.

3 Turpat. 135.lpp.

4 Turpat. 137.lpp.

5 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 48.lpp.

Uz ātru roku par Dardegas referātiem

Sveicināti,
Ar nokavēšanos, (dažādu iemeslu dēļ) tomēr uz ātru roku pārskatījos Dardegas vairākos referātus un sakopojumus. Daži ir pat interesantāki nekā tevis uzdotais. Nemaz neapšaubu, tie protams atbilst viņas (Dardegas) ilgstošai un nopietnai pieejai tematam. Bet, kā jau visās lietās, viņas viedokļi noteic vadlīniju, un secinājumi izriet no viņas pasaules skatiena.
Tas diemžēl neatbilst manējai 6o gadus iegūtai izpratnei un pārliecībai par šo vēsturisko notikumu iemesliem un lietu būtību. Pielieku viena pazīstamā senlaiku vēstures profesora Pāvila, (Paul Maier)(1) ar kura darbiem ir vērts iepazīties jebkuram. Es pat vēl atceros viņa tēva raidījumus, - "The Lutheran Hour"(2), pagājušā gadsimteņa vidū.

Visās (ne tikai vēstures) zinātnēs, izmeklētie fakti daudzviet var būt vienlīdzīgi un nenoliedzami, bet to izpratne un tālākā analīze, var ne tikai nesakrist, bet būt diametriski atšķirīga. Kā saka "the devil is in the detail"(3). Tas tāpēc, ka katrs izprot lietu būtību no sava iegūtā Pasaules Skatiena (P.S)(4) un visu saredzam ar “citām acenēm”. Daudzi ir apmierināti ja viņu interpretācija tikai sakrīt ar viņu uzskatiem, (nenoliedz viņu P.S.). Pašapmierinātībā tie nemeklējas tālāk to patieso lietu būtību, vai tāda iespēja vispār pastāv!
Jaunekļa gadus pavadīju Dzimtenē un vēlāk trimdā. WW2 apstākļi deva iespēju baudīt tās agrākās inkvizīcijas baznīcas doktrīnas un būt pakļautam tās dogmām un noteikumiem. Daudzviet, tā protams šodien ir mainījusies, bet 2000 gadu tecējumā ir arī papildinājusi Jēzus un agrīnās kristietības S.R.(5) pamatmācību ar savām dogmām, kas neatbilst S.R. mācībai. Neskatoties, ka
Jēzus nebiedrojās ar Viņa laikā valdošo politisko un reliģijas valdību, tikai dažus gadsimtus vēlāk ar Romas imperatora palīdzību, reliģijas un politikas valdība apvienojās. Paliekot tik varaskārīga, pasludināja sevi par Romas nekļūdīgo Dieva vietnieku, un sāka apkarot tos kas tai nepakļāvās.
Laika tecējumā to visu saprotot un baudot uz "savas ādas" piespieda mani tālākās izmeklēšanās, un rezultātā, izvirzīja mani no tās "politiskās-reliģijas" sistēmas. Kad vēl studēju S.R. pareģojumus 50'tos gados, vairāki tur minētie notikumi nebija pat iedomājami, bet šodien, acu priekšā redzam tos piepildoties ikdienu. Un, nozīmīgi, tas viss notiek visas sabiedrības un dabas nozarēs un vispasaules mērogā. Daudz, kas agrāk man vēl bija neskaidrs, nu ir sanācis kopā kā tas “Rubics cube”(6). Ļoti palīdz sen iegūtais pasaules skatiens kas gadu tecējumā ir paplašinājies un nobriedis, ietverot visas dzīves nianses.
Beidzot ir jāatzīstas, ka godīgi atsaukties tādam referātam man personīgi trūkst laika, un ārpus plašāka konteksta dažos vārdos dot spriedumu bez sīkākas paskaidrošanas nepalīdzēs. Protams, vari šo pieņemt kā aizbildumu no nezinīša par šo tematu, bet tā tiešām paliek katra izvēle kā
to pieņemt. Un ja ir interese, vari pats pameklēt tīmeklī un uzdotā pazīstama profesora adresē, kur saredzēsi arī citus viedokļus. Jāuzsver, katra cilvēka pieņemtie priekšnoteikumi un uzturētie uzskati spēj novirzīt ne tikai mūsu izmeklēšanu, bet arī izpratni no patiesās vēsturiskās būtības.
Maz tādu šodien, kuri tā meklē patiesību ka atveltī savu dzīvi izmeklējot visu apkārt iespējamo, neskatoties kurā virzienā tas viņus novedīs, un tāpēc pārpratumi un neizpratne valda.
“Nevajadzīgais” Vilis (7) <’))))>< kurš joprojām ienīst jebkuru reliģisko
sistēmu.

Saites:
http://en.wikipedia.org/wiki/Paul_L._Maier

Piezīmes:
(1)Pauls Mejers (1930- ) Vēsturisko stāstu autors, Filosofijas doktors "Summa cum laude" (1957). Pētniecības intereses: Antīkie tuvie austrumi, Senā Grieķija, Senā Roma, Senā Roma un kristietība, Reformācijas laikmets.
(2) "luterāņu stunda"
(3) "Velns ir detaļās"
(4) (P.S.) - "Pasaules skatījums" - attieksme pret pasauli.
(5) (S.R.) - "Svētie raksti"
(6) kubiks rubiks - spēļmantiņa, kur dažādās kombinācijās no sajauktām krāsām jāizveido uz katras kuba šķautnes savu krāsu, bez citu krāsu klātbūtnes.
(7) Vilis Bils Gailītis - autors