Eduarda Veidenbauma raksti

Eduards Veidenbaums
no 1867. gada 3.oktobra (pēc vecā stila 21.septembris) līdz 1892. gada 24 maijam (pēc vecā stila 12.maijam).

"Vēsturiskas taisnības sajūta mums neļauj Veidenbaumu dēvēt par proletārisku dzejnieku. Veidenbaums bija vientuļš ceļa gājējs. Bet retais no latviešu rakstniekiem ir atradis tik siltu vietiņu latvju proletariāta sirdī kā Veidenbaums. Un šajā sirdī viņš dzīvos mūžīgi kā modinātājs, kā taisnības un cilvēcības kareivis"
P.Dauge ("Krievijas Cīņa"'1922g 45 nr.)

Dzejas (orģināli)

Moto:
Kas, staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa. Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.

Prātojumi:

Lai mērķus tādus sev spraužam ...

Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spēj.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sēj?

Vai senatnē vien tikai vīri bija ...

Vai senatnē vien tikai vīri bija,
Kam liktenis rūpestus nedarīja,
Kam mierīgs kā Zokratam palika vaigs,
Lai trakoja vētras, lai skaists bija laiks?
Vēl tagad ikkatram pār dabu ir vara,
Kam sirdī ir spožums no mūžības gara.

Par velti ir nožēlot agrākos grēkus ...

Par velti ir nožēlot agrākos grēkus,
Kas izlietu ūdeni sasmelt vairs spēj?
Tad labāk ir saturēt dūšu un spēkus
Un cerēt: vēl rudenī labību sēj.
Lai jaunajo stādu sedz aukstajais sniegs,
Tak pavasars atnāks un saule, un prieks.

Kad niknas vētras dzīvei postu draud ...

Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjas dvēsle baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Ka zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros,
Un, augstāk celts par iznīcības niekiem,
Tev būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts ...

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz.

Prom no laukiem aizsteidzies sniegs ...

Prom no laukiem aizsteidzies sniegs,
Pavasars ziedus smaidīdams kaisa,
Putni nāk atpakaļ, atmostas prieks,
Apspiestās krūtis no skumjības raisa.

Visur jau līgsmīgi dzied un smej,
Mīlestībā daudz sirdis saistās,
Līga uz pasauli laimību lej
Jaunībai, asins kam karsti vēl laistās.

Kaislību reibonī apstulbots prāts
Neskatās tālu, tik tagadni bauda,
Nedzird, kā nāves izkapte šņāc,
Tuvumā pļaujot, kā bēduļi gauda.

Reibonis pāriet - kaut paliktu tas!
Aukstā gaismā nu pasaule rādās:
Visur tik mokas un vaimanas,
Līķu kaudzes priekš acīm tik stādās.

Šaušalīgs, riebīgs un garlaicīgs mūžs!
Visur tik posta un nīcības pēdas;
Dzimums no zemes prom dzimumu grūž,
Mūžīgi paliek tik sāpes un bēdas.

Ticība, cerība, aukstums un bads!
Lielajam pūlim rūpes vēl remdē,
Rožaini tēlojas nākotnē skats.
Darbinieks domas arumos gremdē.

Bet kuram asajā gaisma spīd,
Prāts, kam visapkārt skatīt spiež tāli, -
Zemē no debesīm dievi krīt,
Putekļos izirst ideāli.

Tā saka filozofs pesimists,
Domādams atradis patiesību.
Žēl, ka turklāt viņš ir morālists,
Kurš ceļ par likumu savu gribu.

Kādēļ gan to, ko liktenis lemj
Negrozāmais, par sliktu lai saucam?
Cilvēks visu par joku lai ņem:
Domājot velti galvas sev jaucam.

Viss reiz beidzas, viss iznīcīgs:
Priekiem ja lielāku vērību dala,
Mazāk sāpes jūt nelaimīgs.
Nelaime būtu, ja nebūtu gala.

Tādēļ, kam dzīvība rožaini spīd,
Pilniem malkiem lai dzīvi smeļas;
Bet, kam uz kapenēm gaita jau slīd,
Jokiem lai pāri pār skumjību ceļas.

Pasaules arhitekts, vecajais Dievs,
Zināms, gan labāki darījis būtu,
Visi ja varētu priecāties,
Mūžam ja nebūtu sāpju jūtu.

Bet kas ar viņu ies tiesāties?
Nezinām pat viņa dzīves vietas;
Gudrā ziņā viņš noslēpies,
Jo viņam nepatīk procesu lietas.

Pašvaldība mums dota ir
Tāda kā pagastiem Baltijā:
Prāts lai zemākās lietas šķir,
Augstās šķir likteņa iegriba!

Tomēr pret to, kas ir negrozāms,
Velti ir dusmoties, velti ir bārties,
Dari tik to, kas ir iespējams,
Tomēr, ja patīk, vari ar kārties.

Kārties un smieties, ja projām grib braukt,
Cerēdams mūžībā labāku dzīvi,
Neprātību neviens nevar saukt
To, ko cilvēks sev izvēlas brīvi.

Ja tev pasaulē jūtīga sirds ...

Ja tev pasaulē jūtīga sirds,
Muļķis tu būsi un ticēsi niekiem.
Pats sev ticēdams, rūpes pirc,
Atsakies pats tu no dzīves priekiem.

Bet, ja auksti rēķinādams,
Apskati likteņa mašīnas ratus,
Atzīsies tu pasmaidīdams,
Ka nekur neredz «bēdīgus» skatus.

Es domāju, ka pasaulē ...

Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,
Un mūsu «dzīves nozīme»
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē,
Bet galā dumjš ir viss.
Un vēders — dievs visaugstākais,
Ikkatris pats sev tuvākais,
Tiklīdz kā izsalcis.

Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo ...

Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst!
Liktens gribu lēmis brīvo:
Viena lode — dzīve irst.

Kad vēl patīk zemes lietas,
Paliec, līgsmojies un dej.
Bet iekš Hadess ar daudz vietas,
Brauc tad tur, kad raizes rej.

Cukurs vien tik garšu maitā,
Dažs mīl labāk sinepes,
laikam tādēļ dzīves gaitā
Raizes citi labprāt nes.

Bet, kam riebjas zemes lietas,
Tas lai droši projām brauc,
Jo iekš Hadess daudz vēl vietas,
Kaut ar dzīvotāju daudz.

Viss ir joks, par visu smejies ...

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi — pakavējies,
Un, ja netīk, — projām laid.

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.

Pēc ideāliem cenšas lielie gari ...

Pēc ideāliem cenšas lielie gari,
Bet dzīvē ieņemt vietu pirmie
Tie neiespēj, tos nomāc maizes kari,
Tos nomāc aizspriedumi sirmie.

Vienkārši ļautiņi ...

Vienkārši ļautiņi
Verdzībā nomocās,
Verdzībā asaras raud
Pēc dzīves labākas.

Vienkāršiem ļautiņiem
Dumjas ir galviņas,
Verdzības ķēdes tie sev
Paši kaļ dien no dien.

Klausa, ko tumsoņi melš,
Kanceļu krāpnieki,
Klausa un varmākas cien,
Ciena un kalpo tiem.

Kalpo tiem bīdamies —
Gaida tos elle un dievs,
Ģeķīgo mežoņu
Teikas it riebīgas.

Pliķēt un cirpt sevi liek
Un, kad sāp, tad tik smilkst.
Dumjajās galviņas,
Ilgs vēl jums ciešanas laiks.

Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks ...

Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks.
Lai pasaulē mēs Olimpu sev ceļam!
Kas nievā cilvēkus — ir necilvēks.
Daudz dabā prieku, lai tik ārā smeļam.

Bet šausmīgais brīdis nav tāļu, nav tāļu,
Kad atskanēs tornī drūmīgais zvans,
Kad iesi, kurp aizgājis Šillers un Kants.
Pret nāvi nav mirstīgiem spēka, ne zāļu.

Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei ...

Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,
Tomēr pie gala netiksim nekad, tici man, draugs.
Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara,
Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt neko.

Ironija un žults:

Draugs, uz visas zemes lodes ...

Draugs, uz visas zemes lodes
Atrast nevar brīvības.
Visur jādzīvo pēc modes,
Gudram visur laimējas.
Atstāj sapņus! Dzenies tik pēc maizes,
Būsi laimīgs, zudīs visas raizes.

Kam velti dārgo laiku tērē ...

Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies dzejas laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc,
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienās:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus, —
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.

Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars ...

Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu,
Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:
Tās miegu mums dāvina gardu.

Un tautiešiem katram ir pienākums
Dot godu labdariem šādiem,
Pēc darba kas atdusu sagādā mums;
Ar Jūsmiņš ir skaitāms pie tādiem.

Ja gribi tikt pie labas vietas ...

Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.

Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.

Cienību dod liela barda ...

Cienību dod liela barda,
Glaimošana katram gārda.

Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs ...

Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs,
Caur paša pūlēm tu ieguvies mantā.
Gan līdzeklis katris nav bijis tev tīrs,
Par to jau nekas, kad tik ģērbies tu samtā.

Par tautas labdari katris tev kliegs,
Kaut sirds tev ir akmens un auksta kā sniegs
Bet tā jau nu vienreiz ir pasaules mode
Un nebeigsies ātrāk kā zemes lode

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo ...

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi cita nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, —
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, —
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.

Tauta, tauta, gaišā latvju tauta ...

«Tauta, tauta, gaišā latvju tauta!
Slavas lauriem vaiņagota tu,
Dzīvība no augšienes tev ir atļauta,
Centies izlietot tu brīvību!»

Tā pa laikrakstiem, pa ballēm klaigā,
Resni blēži tautas laimi sauc,
Tauki baznīckungi lišķu vaigā
Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:

«Latvji, latvji, dievbijīgu garu
Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
Skaistā krēslībā būs zvejojums,»

Un mēs, jaunā audze, «tautas ziedi»,
Skrienam, kliedzam līdz šiem tumsoņiem.
Un, «kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!» —
Likums iesāk palikt studentiem.

Kauns bezgalīgs! Mēs it skaidri redzam,
Kāds ir nolūks «tautas vadoņiem»:
«Strādāt kalpiem, ticēt kā pa vecam,
Cienīt kungus» — programs visiem tiem.

Un mēs sekojam un godu dodam
Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem.
Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
Pieskaitām pie rupjiem «knubiķiem».

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks ...

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un «godīgie» ādu nost citiem plēš.
Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus:
«Tik pacieties, debesīs labāki būs!»

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
«Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.»

Ja. cerību gan. Vēl nosirmos laiks,
Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps,
Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks un sals.

Ej un dzenies tik pēc naudas ...

Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī tik, cik jaudas,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Skaties tik uz savu labu.
Tomēr strādā apdomīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Valdiniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cienā:
Līdzēt tie var ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves gruntē droša, cieta,
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies;
Sodīsi tu likumīgi,
Taisnīgi un tikumīgi.

Nu tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties,
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu,
Papriecāties likumīgi,
Radīt bērnus tikumīgi.

Pa dažādām tekām:

Pa Latvijas kalniem un lejām ...

Pa Latvijas kalniem un lejām
Ar rūpēs grumbotām sejām
Kust sentēvu strādīgais bars.
Tiem drēbes ir mugurā prastas,
Zem smagajās svešnieku nastas
Snauž verdzībā nospiestais gars.
Gan asinis netaisni lietas,
Trūkst raudātām asarām vietas,
Bet garām ir briesmīgais laiks:
Ar kungiem dus vergi zem smiltīm,
Un tagadnes laimīgām ciltīm
Spīd brīvības saulītes vaigs.

Rau, svētku eglīte tik koši ...

Rau, svētku eglīte tik koši,
Tik mīlīgi, tik gaiši spīd,
Un debešķīgais prieks un spožums,
Ikvienā sirdī lejup slīd.
Cik laimes pilni bērnu vaigi!
Cik līksmi viņi raugās, smej!
Un neskaitāmi eņģeļu pulki,
Tiem līdz iekš debess dzied un dej:
"Mums šodien Pestītājs ir dzimis,
Viņš visus žēlos, pacietīs
Un ņems pie sevis laimes mājās,
Kad beigsies zemes mūžs mums īss."

Vēl neesmu dubļos tik dziļi es slīcis ...

Vēl neesmu dubļos tik dziļi es slīcis,
Vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt,
Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis,
Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt.
Ikkatram ir uzdevums grūtības nest:
Tā dieva prāts, mūs radot, spriedis.
Nevienam nav atļauts prom dzīvību mest,
Kaut daudz tas ar dzīvojot raudājis, cietis.
Mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts,
Kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts.
Lai jaunam ar līķa palags tiek austs,
Lai asarās paliekam skumdināti,
Bet tomēr mums jātic, ka nekrīt ne mats,
Ko neredz un nezina dievības acs.
Mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars,
Ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars.
Tā raižu un grūtību niknajos karos
Mums debesu līgsmībā dvēsele staros.

Nost reiz skumjību sviedīšu tumšo

Nost reiz skumjību sviedīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars.
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā šūpulis-kaps.
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis tai labs.

Tādēļ projām, skumjība, bēdas,
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks!
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs!

Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst ...

Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst,
Jau cīruļi skani dzied gaisā.
Drīz pēdējais ledus pa pakalnēm kūst,
Un ziedonis puķes jau kaisa.
Lai noveļas katram nu skumjības slogs,
Lai sirdis smeļ līgsmības sauli.
Priekš bēdām vēl laiks ir, jo ātrāk kā koks,
Kas zaļo, mums nobālēs kauli.
Kā spārnos skrien stundas, skrien skaudīgais laiks,
Tik ilgi nav, draugs, tas brīdis,
Kad redzēt mūs Koķitus ūdens steigs
Un beidzies būs dzīvības sprīdis.
Tad, kamēr vēl jaunība dzīslās mums rit,
Lai jautrībai neļaujam beigties;
Kad miršanas tumšajā stunda reiz sit,
Uz mieru lai varam tad steigties.

Sniegs no laukiem projām steidzas ...

Sniegs no laukiem projām steidzas,
Pļavas zaļo, upes plūst.
Kam vairs ziemas darbi veicas,
Kad jau ziemas ledus kūst?

Laiks ir nu pa puķu lejām
Sārtas rozes pušķos plūkt,
Laiks no meitu daiļām sejām
Debess saldo medu sūkt.

Ievas zaros lakstīgalas
Mēness naktī krāšņi dzied;
Rau, pie klusas upes malas
Meitens klausīdamies iet.

Ņem man klāti, daiļākajā,
Skūpstoties mums ausīs rīts;
Zvaigznēm segtā debess mājā
Mīlestības košais brīds.

Lūk, jau sēžam apkampušies,
Karsti pukst pie krūtīm krūts,
Saldos sapņos gremdējušies -
Aizmirsts dzīves liktens grūts.

Lakstīgala ievas zaros
Dzied, un žēli skan tai balss.
Austrums sarkst jau saules staros -
Pienāk saldiem sapņiem gals.

Pa laukiem jau ziedonis dvašo ...

Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.

Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.

Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to!

Jau ziediem rotātas pļavas ...

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas,
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc,
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Upes malu liepas ēno ...

Upes malu liepas ēno,
Zālē smaržo kreimenes,
Laiku ievērodams lēno,
Sārto vīnu turpu nes.

Neaizmirsti daiļās nāras,
Kas uz bučošanu kāras,
Abas divas līdzi ved,
Arī līras nepamet.

Es jau dzirdu skaņas saldās.
Sārto vīnu lūpas sūc,
Paradīzē domas maldās,
Mīlestībā viļņo krūts

Pa rožu ziediem mājās rotājoties ...

Pa rožu ziediem mājās rotājoties,
Pa mīlestības jaukām ielejām
Man apnīk. Dzīves asins kaujā doties,
Kur uzvara nāk stipram censoņam,
Turp prāts man rauj, trauc ilgo miegu saldo.
Sauc cīniņā, lai nobeidzos vai valdu!

Kur klusā naktī lakstīgalas dzied ...

Kur klusā naktī lakstīgalas dzied,
Tur klausīties man labprāt tīkas iet,
Tur bučoties ar daiļām meitenēm
Un izrauties iz dzīves ķibelēm.

Bet vairāk tīk man tur, kur lodes dzied,
Kur asins kaujā brīvie vergi iet,
Kur skaņas dziesmas atskan trokšņainas
Un peklē gāžas lepnie varmākas!

Jauns gads jau atnācis! Bet viss pa vecam ...

Jauns gads jau atnācis! Bet viss pa vecam
Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis.
Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks
Nes stulbā prātā savu jūgu. Dievnams
Stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam
Uz vārda tic, kad pasauls mantu vietā
Pēc nāves debesis viņš sola. Tiesās
Sēž «bargi» kungi, kas pēc bagātības
Sver katram taisnību. Kas turīgāks ir
Par citiem ticis, tādam bezkaunība
Un varmācības gars aug augumā.

Ar šās zemes varenajiem kopā tu varēji būt...

Ar šās zemes varenajiem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot ik dienas,
Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt,
Un tumsības slogus, un varmāku nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums mierināt nespēj prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb' sirdīs nav krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij' dzīvības aka,
Tu cilvēci sildīji garīgas verdzības salnā,
Bet atmaksu cilvēce deva tev — Golgatas kalnā.

MĀTERAM

Tik ērkšķiem bij kaisīts tavs darbīgais mūžs.
Vēl piemiņu skauģi tev kapā grūž.
Bet velti! Kā ziemeļos atspīdums sārts
Drīz celsies un mūžīgi dzīvos tavs vārds.

Pie neskaidrās Mētras ...

Pie neskaidrās Mētras,
Tur sirdis pukst brīvas,
Kaut likteņa vētras
Pūs niknas un sīvas.

Tur jaunības liesmās
Vēl dvēseles staro,
Bez bailēm iet briesmās,
Pret tumsību karo.

Tu atmini cietējus brāļus ...

Tu atmini cietējus brāļus,
Kas verdzības pinekļos smok,
Kam dzīviem kapu jau rok.
Tu atpestī cietējus brāļus!

Mosties, mosties reiz, svabadais gars ...

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus —
Mosties, brīvības cēlajais gars!

Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos bizuļus - garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec!

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdīgi putina miljonu sviedrus,
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!

Biedru barā:

Par spīti grūtiem laikiem ...

Par spīti grūtiem laikiem
Dzied jautri mūsu bars,
Prieks spīd uz visiem vaigiem
Kā gaišais saules stars.

Un alus glāzēs laistās,
Un strauji runas plūst.
Lai glābjam dienas skaistās,
Kā sniegs tās ātri kūst.

Īsts filozofs nav pesimists ...

Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

Kādēļ par niekiem vaimanas celt ...

Kādēļ par niekiem vaimanas celt?
Jaunības priekiem mūžam būs zelt!
Dzīvo tik zaļi, jautri vien brauc,
Lai ar kā spaļu parādu daudz.
Padzīvo viegli, tur tikai ej,
Kur atskan smiekli, meitas kur dej.
Nebēdā niekus, kad tieci rāts,
Vecajiem ļaudīm kumeļa prāts.

Grāmatu kaudzes ...

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

"Iežūpot, pasirot"

Iežūpot, pasirot
Anakreons prot;
Kā tad nedzers mūzu dēls,
Kad to nespiež vecums vēls?

Vai karš būs ar vāciešiem, krieviem ...

Vai karš būs ar vāciešiem, krieviem.
To atļauju citiem es spriest
Un ziedoju jautrības dieviem,
Nav bēdas, kas spētu man spiest.

No rīta līdz vakaram vēlam,
Kad nogrimis saules rats,
Es kalpoju Gambrinam cēlam
Un dievībai līdzinos pats.

To es zinu, to es māku ...

To es zinu, to es māku:
Alu iedzert, uzdziedāt,
Saulei ejot, žūpot sāku,
Saulei lecot, vēl es klāt.
Citam nav nekāda daļa,
Kad man patīk dzīve zaļa.

To es zinu, to es māku:
Meitas mīlēt, mutes dot,
Un pie tādām labprāt nāku,
Kuras mīlestību prot.
Šodien skaistuli es skauju,
Rītu citam viņu ļauju.

To es zinu, to es māku —
Nedusmojies, svētais vīrs!
Lai nekā ar nepanāku,
Bet no raizēm esmu tīrs.
Kāda gan tur citam daļa,
Kad man patīk dzīve zaļa?

Vaidi un gaidi, strādā un gādā ...

Vaidi un gaidi, strādā un gādā:
Projām būs smaidi, rūpes vien prātā.
Iebrūķē alu, nebēdā galu, nedomā daudz:
Laimīgs tu būsi, kamēr reiz kļūsi kapenēs rauts.
Iežūpo šodien, iežūpo rītu,
Un, ja nav naudas, — dos tev uz krītu.

Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzes raust ...

Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzes raust,
Tam mati raizēs sirmojas un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina pūles un darbs, un galā tak kapenēs
grauž viņu tārps.

Cits svētai dzīvei nododas, tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā un grēkus dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt, un galā tāpat viņš
nomirst un trūd.

Dažs dzīvē slavu iekāro, uz to vien nesas prāts,
Tam tīk, lai viņu apbrīno, cits priekš tā nav nekas.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs, un nāve tak kauj to
un kapenēs grūž.

Es dzīvoju kā vieglais plauks un blandos pasaulē,
Ikkatris klenderis man draugs, kas alu nesmādē.
Un varu pa tam es vēl dziedāt un smiet un dzīvoju
projām, lai iet kā iet.

Man visa manta ķuļķīts mazs un tabakas biezs maks.
Es nebīstos no burlakas, ka tas man viņu zags.
Un varu tādēļ dziedāt un smiet un dzīvoju projām, lai
iet, kā iet.

Domāju es domas dziļas ...

Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kājas slīd.

Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst.
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam — kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos!

Ezers lejā spīd netāli:
Iekšā tur — būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismoto logu
Redzu, alu glāzēs lej.

Vai tad es jau tīri bešā?
Roka ātri svārkos ķer —
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tas priekš nāves jānodzer!

Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl...
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
— Došu. — Duci alus šurp!

Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga —
Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas — viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz — klausies —
Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes griež,
Bet pēc atriebšanas kāras
Dūres naža spalu spiež.

Viņam jāmirst! Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju,
Nāc man līdz uz kabaku!

Sviedām, sviedām ... rīts jau ausa
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas, galva knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.

Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts.
Un, ja kājas iet ar greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.

Man ļaunvēlīgais liktenis

Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos,
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies;
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputējši pandekti,
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad dilons naudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics,
Un dzeru tomēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli.
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.

Iedzer, brāli! Ātrām kājām ...

Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien.

Iedzer, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer! Mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Iedzer, brāli! Nodzer prātu —
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.

Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa ...

Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa,
Vērmeles vīnam klātu tas maisa.
Tādam es vēlu, kad gulēt tas dodas,
Citam tā mīļākā rokās lai rodas.

Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats ...

Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam spīd laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tak gājis.

Tad atdarat acis un skatāties: rau!
Bez rimšanas, izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.

Melanholija un nāves drūmums:

Pie debesīm mēness spīd bālais ...

Pie debesīm mēness spīd bālais,
Pa niedrāju vardes kurkst;
Viss miglā segts apgabals tālais,
Un strautiņš ielejā čurkst.

Es klausos, un bezgalīgs žēlums
Man dvēseles dziļumos griež.
Vai vainīgs tur vakara vēlums,
Vai likteņa grūtības spiež?

Kā gulbji balti padebeši iet ...

Kā gulbji balti padebeši iet.
Tiem vēlētos es līdza tāļu skriet:
Tur tālumā, tur ziemas nepazīst,
Tur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā;
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur kauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.

Es atminos rožainos laikus ...

Es atminos rožainos laikus
Un meiteņu līgsmajos vaigus,
Un puķēm raibotās lejas,
Un jautrības smieklus un dejas:
Cik skaisti bij zudušie tēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Es atminos, spēki reiz cēlās
Un gudrību avotos smēlās,
Bet zinību spožajā gaismā
Tik vairojās šaubības plaisma.
Sen kapā dus nodomi cēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Nu aukstajā gaismā es jūtu,
Cik laimīgs, ja bērns es vēl būtu.
Vēl dzīvotu cerībās drošās
Un laimības ielejās košās.
Bet atpakaļ doties jau vēli,
Kaut sirdij tik žēli, tik žēli.

Pa ielām dubļainajam līst lietus, vēji šņāc ...

Pa ielām dubļainajām līst lietus, vēji šņāc.
Un istabā tik tumšs ir un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tāļu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišās rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks,
Un kvēlojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka ...

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

Kūļos es kā pliks pa nātrām ...

Kūļos es kā pliks pa nātrām,
Raizes moca nakt un dien,
Un pa tam līdz vējam ātram
Dzīves ziedons projām skrien.
Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied.

Vēl desmit divdesmit gadus ...

Vēl desmit divdesmit gadus —
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.

Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu, —
Uz kapa grib laurus lai liek.

Bet lauri un gods, un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk un atkal tālāk
Rit šausmīgais mūžības rats.

Pēc goda, pēc varas, pēc mantas ...

Pēc goda, pēc varas, pēc mantas
Bez atpūtas ļautiņi skrien,
Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas,
Ar rūpēm tie kapenēs lien.

Gan lauri tiem kapenes puško,
Gan varoņu dziesmās tos min, -
Ne greznuma mana, ne dziesmas,
Ko miroņu tumsība tin.

Jau vēsās smiltīs dārgajie draugi dus ...

Jau vēsās smiltīs dārgajie draugi dus,
Ar kuriem kopā jaukākos brīžos es
Nesen vēl atpakaļ pie glāzēm
Putošām līgsmīgi dzēru.

Jauns atnācis ir atkal ziedonis,
Un zaļām meijām meitas istabas poš,
Un Jāņu dziesmas līgsmi līgo,
Jautrajie smiekli skan klusajā gaisā.

Bet mani nospiež skumjības smagais slogs,
Un sapņos sirds pēc turienes ilgojas,
Kur nāves miegā dārgiem draugiem
Mieru vairs netraucē līgas skaņas.

Te pasaulē mokas un vaimanas valda ...

Te pasaulē mokas un vaimanas valda,
Līdz nāve slēdz acis, tad rūpēm ir gals.
Tur tumšajā kapā ir atdusa salda,
Tur dusi, līdz sauks tevi eņģeļu balss
Uz jaukāku dzīvi, kad mirušie celsies
Un debesu valstībā līgsmību smelsies.
Mēs paliekam dzīvot, un mūs vēl gaida
Daudz asaras, sāpes un retums kāds prieks,
Jo ļaunumu milzums, daudz blēdības,naida, -
Viss spēks mums ir veltīgs tiem pretī un lieks.
Cik laimīgs ir tas, kas sasniedzis ostu
Un nejūt vairs mokas un dzīvības postu.

Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz ...

Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz,
Virs zemes ziedoņa vēsmas dvašo.
Ir vasaras nakts. Cik aizgrābta sirds!
Tu apkamptu, skūpstītu radību plašo,
Un neizprotamā ilgošanās
Krūts viļņo un dzenas pēc mīļošanās.

Bet laimi un mieru tā nesajūt,
Un ilgošanās tik skumjību rada.
Reiz zvaigznēm, reiz ziedoņam jānozūd,
Un kapenes klātāk nāk gadu no gada,
Ikvienu reiz norīt tās drūmīgi draud,
Tur nelīdz, lai žēlojas, lūdzas, lai raud.

Ko palīdz mums mūžs tik nīcīgs un skarbs,
Kur nāvīgām zālēm ir maisīts prieks,
Ko palīdz mums cenšanās, nopietnis darbs?
Nāk nāve un māca, ka viss tik ir nieks.
Darbs dod tik, ka nebeidzas sensenais stāsts,
Dod bērnus, kam uzkrauts tiek dzīvības lāsts.

Viss atriebies, apnicis ir ...

Viss atriebies, apnicis ir, —
Ko kavējies dzīvajos vēl?
Lai lode reiz likteni šķir,
Tev droši pēc nebūs žēl.

Šis niecīgais, muļķīgais prieks
Tev laimes šeit nevar dot;
Kaut būtu tu valdinieks,
Ir tas nevar ielīgsmot.

Bet valdinieks nebūsi tu,
Bet tiksi zem kājām mīdīts,
No citiem pie malas bīdīts,
Kam žēlo tad dzīvību?

Tik dusmas un sāpes tev būs,
Un nespēsi mierināt viņas,
Un jāiet pēc varmāku ziņas,
Līdz dzīvība verdzībā žūs.

Un, kad ar tev laimes stars
Kā aklajai vistai grauds
Reiz atrastos, — tomēr tavs gars
Uz nīcību drūmīgi sauc.

Nav labs it nekas, kam nīkt,
Kam izputēt nolemts un beigties,
Tu pasteidzies drīzāki steigties,
Lai...
«Es laimi nicināju,
Man nevajaga tās.»

Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd ...

Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd,
Laiks balina vaigus drīz sārtos,
Un apakšā miroņi šausmīgi trūd,
Dziļš klusums mīt mūžības vārtos.

Gan ziedonis dvašo, gan ziemelis pūš
Pa rožaini krāšņo dzīvi,
Bet apakšā miroņiem ilgāks mūžs,
Un klusumā snauž viņi brīvi.

Drīz aizlido dzīvība, velti sev gūt
Te kāroto laimi un prieku,
Tur vien tikai laime, kur miroņi trūd,
Lūdz Dievu, lai piesūta trieku.

Tumsa un migla ...

Tumsa un migla
Pasauli sedz.
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs:
Galā tak zemē
Grauž tevi tārps.

Laimības sapņi —
Blēņas un nieks!
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!

Uz galu mana dzīve iet ...

Uz galu mana dzīve iet,
Drīz sirds jau pukstēt rims:
Uz paliekamu mājas viet'
Drīz miesas kapā grims.

Es priecājos, ka nāves balss
Man' projām aizsauc jaunu
No pasaules, kur mūžīgs sals,
Kur dzird un redz tik ļaunu.

Nāks ziedonis, un puķes plauks,
Uz kapenēm tās ziedēs,
Mans miteklis būs kluss un jauks,
Vairs bēdas man' nebiedēs.

1926. gada pievienoti dzejoļi

Dievs ir laipnīgs: mācītājus ...

Dievs ir laipnīgs: mācītājus
Devis līdz ar kungiem tev.
Sen bez tiem tev ellē rāvis
Būtu velns par kalpu sev.
Sen bez tiem jūs ellē rāvis
Būtu velns par kapiem sev.

---
Pirmiespiedums krājumā Eduarda Veidenbauma "Dzejas", Londonā, 1900.g., 28. lpp. Citos Veidenbauma rakstu izdevumos nav uzņemts, vienīgi vēlāk 1926. gada "Kopoto rakstu" sakārtojuma un 1961. gada "Kopoti raksti". Dzejolis bijis jau arī Antona Birkerta norakstā.

Visām lietām pienāk gals ...

Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus,
Drīzi atskan nāves balss.

---

Pirmiespiedums Rūdolfa Egles rediģētajos Veidenbauma kopotajos rakstos, 1926. gadā 254. lpp., no rokraksta kādā piezīmju burtnīciņā. Četrrinde ierakstīta zem kāda rēbusa. tam visapkārt tanī pašā lapaspusē matemātiskas formulas. Augšā Veidenbauma piezīme:"Piektdienā, 16. februārī, 1890. atstāta pīpēšana." Var uzskatīt, ka šai pašā datumā uzrakstīta arī šī četrrinde.
"Ja nu nevar apgalvot, - Rūdolfs Egle piebilst, - ka šī četrrinda pati pēdējā , ko Veidenbaums uzrakstījis, tad tomēr tā pieskaitāmā pēdējiem dzejas sacerējumiem."

Atdzejojumi

~~~~~~~~~

V. Geļnova - "Rimsti reiz trakot, sirds..."

V. Geļnova

Rimsti reiz trakot, sirds kaislīgi vētrainā,
Velti neviļņo gurušās krūts;
Nenāks vairs atpakaļ laimība senajā —
Vienreiz vien rozes tik plūc.

Dvēseles spēki ir dragāti, postīti,
Lauzīts ir grūtībās nestiprais prāts;
Iedomi jaukie kā dzelžos ir sprostīti,
Pats es kā nokaltis stāds.
Vai lai atpakaļ laimību saulaino,
Dzīvē sadauzīts, vēlos es gūt?
Nē, lai saņemtu likteni priecīgo,
Citam tur cilvēkam būt!

Rimsti tad trakot, sirds kaislīgi vētrainā,
Veltīgi neviļņo gurušās krūts!
Nenāks vairs atpakaļ laimība saulainā —
Vienreiz rozes tik plūc.

A. Kruglova - Jautājumi

Jautājumi
A. Kruglova

Ak jūs skumjas ļaunajās, smagajās;
Mūžam spiest mani liktenis lem.
Ak tu dzīvība, dzīve tu grūtajā,
Kādu gaitu lai ceļš tavs ņem?
Galvā nodomu jaunu daudz izceļas,
Skaistas nāk domas, cerības spīd,
Tomēr bailīgi sirds atkal nodrebas
Un it nevilšus sāpīgi atminas,
Cik daudz nodomu kapā jau mīt.
Dievs! vai tikai mokas un grūtības
Laikiem ir nolikts līdzi sev nest?
Un vai rūpēm pēc maizes un uzturas
Visas jūtas un cenšanās cēlajās,
Sirdi uz mūžu kapā būs vest?
Vai priekš viltus un meliem valdošiem
Galvu lai loku kā lielais bars?
Un pret mokām un ciešanām gaudošām
Auksts un cietsirdīgs paliek gars?
Jeb vai spēku un ticību stiprajo
Sirdī sargu, līdz dzīvība dziest?
Un nekad lai es riebīgs uz ceļu
Negriežos, kaut daudz ar ko ciest?
Vai pēc mokām un ciešanām ilgajām
Klīdīs mākuļu tumšajais bars?
Vai reiz spīdēs, kaut brītiņam īsajam,
Spirgtuma nesējs laimības stars?
Jeb vai skumjām ļaunajām, smagajām
Mūžam spiest mani liktenis lems?
Ak tu dzīvība, dzīve tu grūtajā,
Kādu gaitu gan ceļš tavs ņems?

Lazareva - "Ik dienas vairāk spēki beidzas ..."

Lazareva

Ik dienas vairāk spēki beidzas,
Ik stundas dzīslās asins dziest;
Ne mīlēt vairs, ne cerēt veicas,
Pat sāpes sirds vairs nespēj ciest.

Un vienaldzīgāks katru dienu
Tu salti raugies pasaulē,
Kā zaļoksnībā jauna dzīve
Visapkārt strauji burbulē.

Gan brīžiem vēlēšanās ceļas
Iet jautrā garā citiem līdz,
Bet slogs no krūtīm nenoveļas,
Un gurdenībā spēks ir tīts.

Vairs sadusmoties nava spēka,
Smej ļaudis tavu niknumu ...
Sen laiks jau būtu doties kapā!
Bet arī nāvi bīsties tu.

D. Minajeva - Tur Ēģiptē pie platās Nīlas

Tur Ēģiptē pie platās Nīlas

D. Minajeva

Tur Ēģiptē pie platās Nīlas
Guļ niedrās milzīgs krokodils
Un asras raud.

No zemes ceļas karsti tvaiki,
Jērs, ūdens slāpstošs, steidzas naigi
Un teic uz to:

«Ak krokodil, tev gan ir grūti,
Tu stipras rūpes sirdī jūti:
Acs asaro.»

«Ak labākais no visiem zvēriem
Un līdzcietīgākais no jēriem,
Nāc tuvāk man ...

Es cienu tavu labo sirdi
Un teikšu, ka tik tu vien dzirdi,
Kas vainas man.»

Un redzi, lētticīgu prātu
Jērs dodas briesmu zvēram klātu:
«Nu, saki nu!

Nu uztici man savas bēdas,
Un zinot, par ko sirds tev ēdas,
Es raudāšu.»

Un jērs bez kādām domām ļaunām
Liek ausi klāt pie lielām žaunām;
Bet niknais zvērs,

Kam prāts uz viltu tikai bija,
To, cieti grābis, zemē rija —
Un beigts bij jērs...
Urā!

I. Krilova - Zemnieki un upe

Zemnieki un upe

I. Krilova

Reiz paciest zemnieki vairs nevarēja,
Ka viņu sēja
No upītēm un strautiņiem pa plūdu laiku
izpostīta tika;
Pie lielās upes tādēļ tie nolika
Tos apsūdzēt par šādiem nedarbiem.
Ko sūdzēt bija tiešām daudz:
Te ziemas sēja sabojāta, tur lopu kūts
appludināta,
Tur dzirnavām bij dambis vaļā rauts.
Bet lielā upe tek, kaut lepni, lēnā garā,
Tai malās krāšņas pilsētas
Un vēl nekas
Nav dzirdējis, ka tā kaut kādam ļaunu dara;
Tā tiešām strautiem trakot neļaus vaļu.
Tā zemnieki viens otru uzrunāja;
Bet ko tie redzēja, kad upei klātāk gāja?
Tās ūdens pludināja
No viņu mantības uz leju lielu daļu.
Tad zemnieki ar vairs par velti nelauzās,
Bet tikai mantām pakaļ noskatījās,
Un, galvas klusām pakratījuši,
Tie devās mājās,
Bet aiziedami norunāja:
Ko palīdz ar mums laiku kavēt tīši?
Tur taisnību nekad pret zemiem nedabūs,
Kur kopā dalās tie ar augstiem kukuļus.

R. de Lila - MARSELJĒZA

Uz priekšu, tēvu zemes dēli!
Mums atspīdējis slavas rīts.
Pret varmācības slogu cēli
Jau kaujas karogs vaļā tīts.
Vai dzirdat, kā pa laukiem klaiga
Šis svešinieku zvēru bars?
Tie mūsu brāļus kaujot staigā,
Drīz uzbruks mums tas elles svars.

Uz priekšu, pilsoņi!
Nu pulkos stājaties,
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu ķēdes lūst.

Ko viņi mūsu zemē meklē,
Šie nolādētie valdnieki?
Vai grib mūs gāzt vēl verdzībs peklē?
Priekš kam šīs ķēdes, cietumi?
Priekš mums! Tur jānosarkst aiz kauna,
Par pārdrošniekiem jābrīnās:
Mūs kalpināt tie grib no jauna,
Mūs likt zem vergu pātagas.

Uz priekšu, pilsoņi!
Nu pulkos stājaties,
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu ķēdes lūst.

F. Šillera - JĀTNIEKU DZIESMA

JĀTNIEKU DZIESMA

F. Šillera

Nu taisaties, biedri, nu jāsim viss bars
Uz kauju, uz svabadu dzīvi!
Tur kaujā vēl vīram ir īstais svars,
Tur krūtis vēl cilājas brīvi,
Nevienu tur nepārstāj varmāks bargs,
Ikkatris pats sevim ir kungs un sargs.

Iz pasaules brīvība nīcin nīkst,
Tik kalpību ieraudzīt vari;
Pie kājām viltīgiem blēžiem slīgst
Te gļēvie cilvēku bari.
Ko nebaida šaušalīgs nāves skats,
Tik zaldāts ir brīvs, tik zaldāts viens pats!

Viņš dzīves bailību projām sviež.
Ne bēdu, nedz rūpju vairs nav tam;
Drošs liktenim krūtis viņš pretī griež.
Tikt šodien, tikt rītdienu kautam,
Un, rīt ja ir jāmirst, tad dzīvības kauss
Līdz dibenam šodien vēl jātukšo sauss.

No debesīm laime tam negaidot līst
Un neprasa pūliņu grūtu.
Uz laukiem darbinieks strādājot svīst,
Iz zemes lai mantu sev gūtu.
Ik dienas viņš dzīvojot urbjas un rok,
Līdz nobeidzas mūžs un kaps ir jārok!

Uz ātrajā kumeļa jātnieks ikbrīd
Ir bīstams ciemiņš patiesi.
Rau, kāzu nams ugunim apgaismots spīd,
Bez lūgšanas klāt viņš par viesi.
Viņš nelaksto daudz, nedz ilgi lūdz,
Ar joni viņš daiļāko vaiņagu plūc.

Kam, meitene, raudi, kam sērojies daudz?
Met skumjas reiz projām pie malas!
No miera tev mīļāko kauja trauc,
Tam ilgi mīlēt nav vaļas.
To ātrajais liktenis prom drīz rauj,
Uz vietas tam palikt ne brīdi neļauj.

Uz kauju lai kumeļiem laižam nu skriet!
Tur kaujā pūš brīvības dvaša.
Vēl jaunība zaļo, vēl dzīvība zied,
Lai dodamies pasaulē plašā!
Kas dzīvību baidās ķīlām likt,
Pie īstas dzīvības nevar tas tikt.

F. Šillera - Uzvaras svētki

Uzvaras svētki

F. Šillera

Ilgais karš reiz bija galā,
Izpostīta Trojas pils,
Un jau Helesponta malā
Sacelts kuģu mastu sils.
Grieķu pulki līgsmi pošas —
Visiem vaigos atspīd prieks —
Redzēt tēvu lejas košas, —
Pārvarēts ir ienaidnieks.

Dziedat skaņas prieka dziesmas!
Lai nu apkampj draugu draugs!
Jo uz mājām kuģi brauks,
Pārciestas ir kara briesmas.

Bet tur Trojas sievas žēli
Raud un sāpēs krūtis sit,
Atmiņā nāk mīļo tēli,
Asaras pār vaigiem rit.
Svētku trokšņainajos priekos
Atskan viņu gaudu balss.
Pašām jāiet svešiniekos,
Tēvu zemei briesmīgs gals.

Nu ardievu, mīļie lauki!
Prom mums jāiet tāļumā,
Svešu kungu verdzībā;
Nomirušam būt cik jauki!

Altāri jau upurs kvēlo,
Kalhants dieviem godu sūt';
Paladu viņš piesauc cēlo,
Kas liek valstīm augt un grūt,
Un viņš piesauc Poseidonu,
Kas pa jūru bangas veļ,
Un viņš Dzevu piesauc stipro,
Zibeņiem kas klintis šķeļ.

Ienaidnieku vara lauzta,
Beidzies reiz ir cīniņš baigs,
Piepildījies nolikts laiks.
Stiprā pile drupās grauzta.

Atrids tagad ļaužu baru
Pārskata, kas līdzi tam
Nāca reiz uz nikno karu,
Paklausīdams vadoņam.
Un pār valdinieka seju
Tumšu ēnu bēdas met:
Ļoti maz viņš līdznācēju
Atpakaļ uz mājām ved.

Tad lai nu, kas mājās dodas,
Priecājas un līgsmi dzied,
Kam vēl zaļa dzīve zied!
Jo ne visi dzīvos rodas.

Visiem nē, kas dodas mājās,
Laimes dienas pretim smaid.
Tēvu druvās laimīgajās
Nāves briesmas citu gaid.
Dažam, kas nav kritis karā.
Labais draugs ir nodevējs!
Laikus paredzēdams gara,
Teica varons Odisejs:

Laimīgs tas, ko mājās gaida
Sievas tikums nemaitāts!
Sievietēm ir grozīgs prāts,
Jauni vēji drīz tās svaida.

Atkarota Menelavam
Skaistā sieva klēpi snauž,
Un viņš rokas daiļam stāvam
Mīlestībā apkārt glauž.
Ļauni darbi beidzas sodā.
Atriebts tiek ikkatris grēks,
Jo aiz zvaigznēm debess goda
Taisni valda Dzeva spēks.

Ļaunas beigas ļaunai lietai.
Pārestību atriebējs,
Debess godā valda Ceiss,
Tiesu nesdams katrai vietai.

Tādiem gan visvairāk klājas,
Kuriem smaida laimes brīds,
Dievus slavēt varenajos!
Saka drošais Oīlids.
Netaisnīgi, joku gara
Liktens dzīves lozes jauc:
Patroklus dus nāves varā,
Tersites uz mājām brauc.

Kad nu laime prieku dienas
Akli dod drīz šim, drīz tam,
Lai tad garām nelaižam
Nelīgsmojušies nevienas!

Krietnākos rij kara briesmas!
Mūžam vārds tavs paliks dārgs,
Brāļi, grieķu slavas dziesmās,
Kas bij ienaidniekam bārgs.
Tavu roku varonība
Liesmās grieķu kuģus glābj,
Tomēr skaisto atlīdzību
Izmanīgais pretnieks grābj.

Lai dus mierā tavi trūdi!
Ne no niknās nāves rauts,
Paša rokas Ajants kauts.
Krietnos nobeidz dusmu plūdi!

Neoptolems tēva garu
Piemin, vīnu ziedojot:
Laimīgākā vārdu varu,
Augstais tēvs, es tevim dot.
Jo par dzīves mantām visām
Augstākā ir slava gan;
Ilgi vēl pēc nāves cisām
Varonīgie darbi skan.

Drošajais, tavs slavas spožums
Dziesmās paliks nemirstīgs;
Mirušiem gods pastāvīgs,
Ātri beidzas dzīves košums.

Kad ar dziesmas vīru drošu
Neteic, kas ir uzvarēts,
Hektoram es slavu došu,
Saka stiprais Diomeds, —
Kas priekš tēvu zemes svētās
Kauja krita, stiprais sargs;
Vēl pēc Trojas uzvarētās
Viņa nopelns paliks dārgs.

Kas priekš tēvu zemes svētās
Kaujā krita, aizstāvs drošs;
Viņa nopelns nevīstošs
Teikts tiks ienaidnieku sētās.

Nestors, kuram dievi lēma
Trijus mūžus dzīvībai,
Appušķoto kausu ņēma,
Sniedz to sirmai Hekubai:
Izdzer malku spirdzinošo!
Zudīs sāpes, kas tev' spiež;
Mirstīgiem, kas bēdas cieš,
Vīnu Bahus devis košo.

Izdzer malku spirdzinošo!
Zudīs sāpes, kas tev' spiež;
Mirstīgiem, kas bēdas cieš,
Bahus vīnu devis košo.

Jo ar Niobe, kam grūtas
Bēdas deva dusmīgs dievs,
Remdēja sev sāpju jūtas,
Beidza vienreiz sēroties.
Jo, līdz dzerot kausus pilnos,
Sirds jūt dzīves jaukumus,
Aizmirstības straujos viļņos
Sāpes nogremdētas dus!

Jo, līdz dzerot kausus pilnos,
Dzīves jaukumus sirds jūt,
Žēlabas kā sapņi zūd,
Izput aizmirstības viļņos.

Un, no dievu gara dzīta,
Augšā ceļas pareģe;
Skatās tur, kur dūmos tīta,
Gruvešos guļ dzimtene:
Zemes lietas zūd kā tvaiki,
Gods un stiprums kapā slīgst,
Nerimstoši grozās laiki,
Dievu spēks tik neiznīkst.

Vēja spārnos rūpes steidzas,
Ātriem zirgiem līdzi skrien;
Priekus baudīsim šodien!
Rīt varbūt jau dzīve beidzas.

H. Heines - Belzacars

Belzacars

H. Heines

Jau klāt ir pusnakts brīdis kluss,
Sen mierā Babilone dus.

Tik ķēniņa pilī vēl pamanāms
Ir uguns, un troksnī skan ķēniņa nams.

Tur ķēniņa zālē dzer jautrais bars,
Jo dzīres dod valdinieks Belzacars.

Tur kalpi spīdošās rindās sēž
Un mirdzošā vīnā slāpes sev dzēš.

Skan biķeri, dziesmas skan līgsmajās,
Tas lepnajam ķēniņam patīkas.

Kā ugunīs ķēniņa vaigi deg,
Un apdomība projām bēg.

Un aklībā vīns viņam prātu tin,
Viņš dievības vārdu zaimodams min.

Viņš briesmīgi nopulgo to, kas ir svēts,
Un kalpu pulks piekrizdams viņam brēc.

Un sulaini valdinieks lepni sauc,
Tas steidzas un drīzi atpakaļ trauc.

Daudz zelta lietu uz galvas ir tam,
Tās laupītas Jehovas dievnamam.

Un ķēniņš ņem biķeri svētajo,
Un zaimodams smejas, un pildīt liek to.

Un iztukšo ātri līdz dibenam,
Un skaņi sauc lūpām putošām:

«Jehova! Priekš manis tu smieklis un nieks,
Es esmu Bābeles valdinieks!»

Vēl šausmīgais vārds nebij izrunāts,
Kad ķēniņam bailība sirdi jau māc.

Un skaļajos smieklus kalpi beidz,
Un līķa klusums ir pilī uzreiz.

Raug, raug, pie sienas baltajās
Kā cilvēka roka parādās —

Un raksta pie sienas baltajās
Kvēlošus burtus, un pazūdas.

Un stīvi raugās ķēniņa acs,
Tam ceļi sāk drebēt, kā mirons viņš pats.

Un kalpu pulks bailēs sēž drebēdams,
Ne vārdiņš visapkārt nav sadzirdams.

Nāk gudrajie, tomēr neviens nav, kas prot
Tiem liesmaino uzrakstu iztulkot.

Bet Belzacars, iekams vēl saule lēc,
No saviem kalpiem bij nonāvēts.

H. Heines - "Jel nezvēri, tik bučo vien ... "

H. Heines

Jel nezvēri, tik bučo vien,
Es sievām neticu, nudien!
Tavs vārds ir salds, bet bučiņa,
Ko dodi tu, ir saldāka.
To saņemu, tai ticu es,
Bet vārdus vēji projām nes.

Jel zvēri, mīļā, zvēri vien,
Uz vārda ticu tev, nudien!
Pie krūts tev slīgstu, daiļākai,
Un ticu debess laimībai;
Jā, ticu, mīļā, mūžīgi
Un ilgāk vēl tu mīlēsi.

D. - Brāļi, glāzes pilnas lejat

Brāļi, glāzes pilnas lejat

D.

Brāļi, glāzes pilnas lejat,
Vīns lai malām pāri plūst,
Izdzert viņas nekavējat,
Lai līdz dibinām tās žūst!

Pasauli spiež bēdu nastas,
Rūpes katru dzīvē trauc,
Lai tam drēbes smalkas, prastas,
Tomēr prieku ar ir daudz.

Vīns mums dzīvē priekus kaisa!
Senču gudrinieki teic,
Sirmgalvjus tas jaunus taisa,
Noskumušiem bēdas beidz.

Kas tik raud un skumdinājas,
Kam tik rudens vaigu sedz,
Tam nav jēgas īstenajās,
Nakti pasauli tas redz.

Miers lai mūsu pratu laista,
Līgsmībā lai staro sirds,
Tā kā vīna glazē skaista
Mēness gaisma spoži mirdz!

Horācija - NOLĀDĒTAIS KOKS

NOLĀDĒTAIS KOKS

Horācija

Tu esi stādīts nelaimes dienā, koks,
Un noziedzīgām rokām tu audzināts
Par sērgu pēcnācējiem ļaudīm,
Apkaimei visai par lielu kaunu.

Tas cilvēks tiešām kaklu ir varējis
Lauzt savam tēvam, naktī tas istabā
Ir spējis izliet viesa as'nis,
Nāvīgas zāles tas gatavojis.

Un kāds vēl citāds noziegums darīts tiek,
To darījis tas, kas tīrumā stādījis man
Ir tevi, briesmu koks, lai virsu
Saimniekam nevainīgajam krīti.

No kā ir katrreiz cilvēkam jāsargās,
Neviens to nezin: Bosporā kuģodams,
Tik klintis bīstas jūrnieks, citur
Briesmas kā nāktu, bez bailēm būdams;

Un zaldāts kaujā bultas un partiešus,
Kas ātri uzbrūk; šie atkal verdzību

Un Romas spēku; bet aizvienu
Negaidot nāve rauj ļaudis kapā.

Mēs Prozerpinas drūmīgo valsti jau
Drīz redzējām un tiesnesi Ajaku,

Un klusās dievbijīgo mājās
Tevi ar Safo, uz skaņām koklēm

Par tēvu zemes meiteņiem sērojot,
Un tevi, Alcej, apdziedot vareni
Uz zelta stīgām jūras briesmas,
Bēgšanas raizes un asins karus.

Visapkārt svētā klusumā ēnas stāv
Un brīnīdamās klausās, bet vairāk vēl
Tās apklust, dzirdēdamas dziedam
Kaujas un varmākus zemē triektus.

Vai brīnums, tādas dziesmas kad klausoties
Zvērs simtgalvainais nolaidis melnajās
Ir ausis, Eumenidu matos
Ievītās čūskas kad vairs nelokās?

Pats Prometejs vairs nejūt un Tantalus
Nekādas mokas, skaņas tās saldina.
Ir Orions vairs nepūlējas
Lauvas un bailīgos lūšus dzenāt.

Horācija - Nerūpējies par daudz

Nerūpējies par daudz

Horācija

Kāds nodoms niknām Skitijas tautām ir,
Kas tāļu dzīvo Hadrijas viņpusē,
Draugs Kvintus, beidz reiz gudrot.
Kamdēļ Pūlēties tik daudz mums īsā mūžā?

Drīz viegliem spārniem jaunība aizlido,
Un sirmums nelūgts pievirzās knaši vien,
Prom triekdams jautrās mīlestības
Skaistajus sapņus un saldo miegu.

Arvienu puķes nepušķo ziedonis,
Nedz sārtais mēness vienādu vaigu rāda
Ik naktis: kam tu vājo garu
Mūžīgām gudrībām velti moki?

Vai labāki nav mums, pakrēslī gulošiem,
Zem kupliem kokiem iežūpot svabadi
Un rožu ziediem pušķot galvas,
Svaidītas austrumu dārgām nardēm.

Lai dzeram! Rūpes kremtošās izklied
Ikvienam Bakhus: kurš no mums ātrāki
Var tukšot viņa pilno kausu,
Draudzīgi roku no rokas kas staigā?

Kas atlabinās skaistajo Lidiju Iz mājas?
Teic, lai skanīgo kokli tā
Ņem līdz un drīzi šurpu steidzas
Vaļējiem, plivinošiem matiem!

Horācija - Satīra

Satīra

Horācija

Kā gan, Mecenāt, nāk, ka neviens, kāds
liktens tam dots ir —
Vai nu no paša gribas, vai necerot, mierā ar
viņu
Nava nebūt, bet tos tikai teic, kam citādi
klājas?
«Tirgotāji ir laimīgi ļaudis!» — tā vecuma
dienās
Kareivis saka, kam pūles jau lauzušas
locekļu spēku.
Tirgotājs turpretim, kad kuģis no vējiem
tiek svaidīts:
«Kareivim dzīvot ir labāk. Kas viņam?
Iet kaujā un drīzā
Laika brīdī tam ātri nāk nāve vai uzvara
spoža.»
Slavenu zemkopja dzīvi ik reizes sauc
likumu pratējs,
Kad ap gaiļiem tam padoma prasītājs,
klauvē pie durvīm.
Tas, kas uz prāvu no zemēm ir pilsētā
aicināts nācis,
Vienīgi laimīgus tos tikai sauc, kas pilsētās
dzīvo.
Piemēru šādu tik ļoti ir daudz, ka tie
nokausēt spētu
Pļāpīgo Fabiju pat. Bet, lai netērē laiku,
tad klausies,

Ko es sacīt gribu. Ja dievs kāds teiktu:
«Es gatavs
Izdarīt to, kas jums tīk: Tu, bijušais kareivi,
paliec
Tirgotājs, — tu, likumu pratēj, par zemnieku;
tūliņ
Lomas maināt un viens ejat tur, kur bij otris.
Nu drīzi!
Ko vēl stāvat?» — Tie neies, kaut laime ir
solīta viņiem.
Kāds tad brīnums, ja Jupiters dusmīgs par
neklausām vaigus
Uzpūš abus un teic, ka šis vēlāk tik
pielaidīgs nebūs
Vairs ne pret vienu un klausīt liegsies
lūdzēju vārdus.
Bet lai es neizliktos, it kā stāstītu jocīgas
lietas,
Smiedamies klāt, kaut arī gan smiedamies
taisnību sacīt
Iespējams ir; kā, piemēram, saldumus zēniem
dod laipnie
Skolotāji, lai ātrāk tiem iekaltu zinības
pirmās;
Tomēr jokus pie malas, un nopietni lūkosim
tagad:
Tas, kas ar smagaju arklu griež tīruma
garozu cieto,
Viltīgais tirgotājs šis, tāpat ar' zaldāts un
jūrnieks,
Droši pa jūrām tāļām kas braukā, tie tādēļ
teic nesot
Pūles, lai mierīgu dzīvi sev iegūtu vecuma
dienās,
Jo tad sagādāts būšot barības krājums;
tāpat kā
Maziņā skudra, par piemēru, lielus
veikdama darbus,
Velk ar muti, ko vien tikai spēj, un klāti
liek kaudzei,
Kuru tā būvē, par nākotni rūpīga gudrajā
prātā.
Tomēr viņa, tiklīdz ka, grozoties gadam, nāk
rudens,
Ārā vairs nelien nekur, bet uzturai lieto,
ko agrāk
Prātīgi iekrājusies, bet tevi ne vasaras
karstums
Mantu gūt atturēt nespēj, ne ziema, ne
uguns, ne jūra.
Grūts tev nekas nav, kad tikai par otru tu
bagātāks paliec.
Ko gan palīdz tev milzīgas sudraba kaudzes
un zelta
Bailīgi zemē rakt un tur tās slepeni glabāt?
«Bet, ja mazināt sāks, tad jau atkal uz grasi
tās saplaks.»
Un, kad to nedara, kāds tad gan labums ir
saraustai kaudzei?
Lai ar tavs piedarbs tūkstošiem izkultu
labības pūrus,
Tādēļ jau neuzņems vairāk nebūt tavs
vēders par manu,
It kā maisu ar maizi uz smaguma apkrautiem
pleciem
Strādnieku pulkā kas nes, tam nemaz netiek
vairāk kā tiem, kas
Nesuši nav. Jeb ar saki, — kas ir par
starpību tādam,
Dabai kas dzīvodams klausa, vai simtu viņš
pūrvietas apar
Jeb vai tūkstoš? «Bet labāk ir ņemt no
lielākas kaudzes.»
Kad no mazas mums grābt tikpat daudz ir
atļauja dota,
Kādēļ tad apcirkni vairāk lai slavē kā
mazaju šķirstu?
It kā ja, ūdeņa gribēdams dzert ne vairāk
par stopu
Vai par glāzi, tu teiktu: «Iz lielās upes
man labāk
Smelt to tīk, ne iz šitenā strautiņa.» Tādēļ
ar tos, kam
Kārojas lielāku iegūt mantu, kā taisnībā
vajaga,
Prom no krasta reiz gājušus nomāc
straujajais ūdens,
Bet, kas tikai tik kāro, cik vajadzīgs, tas
nedz ar dubļiem
Maisītu ūdeni dzer, nedz ar dzīvību pazaudē
viļņos.
Tomēr lielais pūlis, no aplamas kaislības
mānīts,
«Diezgan nekas nav,» teic, «jo tik, cik tev ir,
tik tu vērtēs.»

Ko ar tādu lai dara? Lai paliek viņš
nelaimīgs, kamēr
Pats to viņš labprāt grib; kā Atēnēs reiz
esot bijis
Sīkstulis bagāts, kas ļaužu valodas vērā
nav ņēmis,
Teikdams šādi: lai tauta ar izsvilpo mani,
bet mājā
Pats es plaukšķinu sev, kad apbārstu naudu
pa kasti.
Tantals, no slāpēm mocīts, pēc bēgošā
ūdens aizvienu
Sniedzas ar lūpām... Kādēļ tu smej? Tikai
pārgrozi vārdu —
Pasaka apzīmē tevi: tu guli uz sanestiem
maisiem,
Slāpdams pēc mantas aizvien vēl un it kā
svētumu sargāt
Spiests esi viņus jeb apbrīnot tos kā
gleznotas bildes.
Vai tad tu nezini, nauda kur der, kā jālieto
viņa?
Maize ir pērkama, ēdamas lietas un vīns,
un vēl citas
Lietas, ko, noliedzot sevim, sāpes jūt
cilvēka daba.
Jeb vai pa dienām un naktīm bez elpas
tev vaktēt un bīties
Ļaunos zagļus un ugunsgrēkus, un sulaiņus,
ka tie
Bēgdami neapzog tevi, vai tas tevim patīk?
Es gan no
Tādām mantām visnabagāks vēlētos dzīvot
aizvienu.
Un, kad tev miesa, no aukstuma sagrābta,
vāja reiz paliek,
Vai kad citāda slimība gulda tev' gultā, vai
būs, kas
Klāt tev sēdēs, kas vājību vieglos un ārstu
kas lūgs, lai
Uzceltu tevi un atdotu bērniem un dārgajiem
radiem?
Ne tevi sieva grib veselu redzēt, ne dēls,
tevi ienīd
Kaimiņi visi un apkārtējie, gan zēni, gan
meitas.
Kāds ar tur brīnums, kad visus tu zemākus
turi par naudu,
Ja tevi nemīl neviens: tu jau mīlestīb' neesi
pelnījs.
Bet, ja tu radus, ko daba tev dod, gribi
draudzīgus sevim
Paturēt, sīksts būdams pats un liegdamies
palīdzēt viņiem,
Veltīgas pūles tev būs; tas tikpat ir, kā
ēzeli mācīt
Gribētu kāds, lai tas, iemauktiem klausīdams,
rikšo pa lauku.
Beidzot īsi es teikšu: ja iekrāts tev mantas
ir vairāk,
Trūcību bīsties tad mazāk un mierā met
darbu, kad iegūts
Tas, ko tu vēlējies, ir; lai tu nebūtu tāds,
kā ir bijis
Umidijs. Stāstiņš par to nav tik garš. Viņš
tik bagāts
Bija, ka pūriem mērīja naudu, tik skops, ka
ne reizas
Labāki neģērba sevi par vergu un baidījās
vienmēr
Līdz pat dzīvības beigām, ka uzturas
trūkums šim kādreiz
Nepienākot un bads. Viņu pāršķēla vidū ar
cirvi
Brīvlaista verdzene, Pindara cilts visdrošākā
meita.
«Kādu tad man tu dod padomu? Vai man kā
Menijam dzīvot
Būs jeb kā Nomentanam?» Tu aizvienu
pretīgas lietas
Vienu ar otru kopā vest mēdzi: es, noliegdams
tevim
Skopam palikt, jau nelieku tādēļ vis izšķērst
un plītēt.
Visām lietām ir mērs, ir zināmas robežas,
kurām
Pāri kāpjot uz šo vai uz to pusi taisnība
beidzas.
Atgādināšu vēlreiz, ko teicu, ka, mantu kas
kāro,
Mierā nava neviens ar sevi, bet citus mēdz
slavēt;
Tādam, ieraugot tesmenu pilnāku svešajai
kazai,
Skaudība mostas; uz to, ka daudz nabagāks
cits ir par viņu,
Vērību negriež nemaz viņš, bet cīšas tik
bagātos pārspēt.
Steidzoties tā, tam aizvienu stāv bagātāks
priekšā priekš acīm,
It kā kad ratos, uz derību skrejoties, dzinējs
tik cenšas
Zirgiem līdzi tikt tiem, kas jau priekšā viņam,
pavisam
Vērā neņemdams tos, kas no pakaļas
beidzamie dodas.
Tādēļ tik retums var cilvēku atrast, kas
laimīgi dzīvojs
Teiktos un, apmierināts pēc dzīvības
pabeigtas gaitas,
It kā paēdis viesis uz mājām atpakaļ dotos.
Bet nu ar būs diezgan: lai es pusaklā
Krispina skapjus
Laupījs tev neizliktos, tad neteikšu ne vārda.

"Iežūpot, pasirot"

Iežūpot, pasirot
Anakreons prot;
Kā tad nedzers mūzu dēls,
Kad to nespiež vecums vēls?

Horācija - Dzīves padoms

Dzīves padoms

Horācija

Tu grūtās dienās paturi mierīgu
Sev prātu; laime gaiši kad uzsmaida,
Tad pārāk nelīgsmojies priekā,
Dellij, tev reiz tā kā tā ir jāmirst;

Kaut bēdās visu mūžu tu dzīvotu,
Kaut zaļā zālē nomaļus atgulies,
Pa svētku dienām ielīgsmojies,
Labāko Falernas vīnu dzerdams.

Kur egle slaikā, baltajai papelei
Klāt zarus sniedzot, pakrēsli izplata,
No stāva krasta ātros viļņos
Avota ūdens kur upē steidzas,

Tur vīnu nest liec, smaržīgas nardes ar
Un sārtas rozes, pārāk kas ātri vīst,
Līdz laiks vēl atļauj, līdz vēl liktens
Griezis nav dzīvības diegu vājo.

Reiz jāatstāj tev māja un pakalni,
Un dārzi skaistās Tiberas upmalā,
Tev jāiet prom, un bagātību
Saraustās kaudzes grābs mantinieki.
Vai bagāts tu, vai senči tev slaveni
Vienalga, vai ar trūkumā beidzamā
No zemiem ļaudīm dzimis dzīvo —
Orkus nevienu nav taupījis bārgais.

Viens ceļš mums visiem jāstaigā, liktenis
Mums dzīves lozes krata bez rimšanas;
Lai loze agrāk krīt vai vēlāk,
Harona laivā ikviens reiz sēžas.

Horācija - Iznīcība

Iznīcība

Horācija

Cik ātri, ātri aizlido, Postumus,
Mums dzīves gadi!Uzkavēt nevar tos
Neviens, lai dievbijīgs cik būdams:
Katram draud vecums un nāve priekšā.

Kaut tūkstoš vēršus ziedotu katru dien',
Tev tomēr bargo Plutona spriedumu
Nav spējams grozīt, viņa roka
Visus no vietas rauj Letes viļņos,

Caur ko reiz jābrien visiem, kas pasaulē mīt,
Kaut krāšņās pilīs dzīvojši būtu tie,
Kaut nabadzīgo ļaužu būdās
Pūlējšies, svīduši, zemi arot.

Par velti kara briesmas mēs bīstamies,
Par velti niknās Hadrijas krākšanu,
Par velti sargam miesas ziemā,
Kaitīgi vēji kad auksti svilpo:

Mums ēnu valstī tomēr reiz jānobrauc,
Kur nāves lejās Kokitus lēni plūst
Un, noziedzību algu ciešot,
Sizifus, Aiola dēls, kur mocās.

No draugiem, mājām, tēvijas jāšķiras,
Un viss, ko krājis dzīvojot, paliek te,
Tik sēru cipreses virs kapa
Nāvē vēl apēno savu kungu.

Un mājās tikmēr šķērdīgais mantinieks
Veļ ārā mucas rūpīgi glabātās
Un straumēs plūst liek dārgam vīnam —
Vīnam, kāds dzerts tiek tik valdnieku dzīrēs.

Horācija - Nevainība

Nevainība

Horācija

Tam, kas dzīvo nevainīgs un bez grēka,
Mauru šķēpu nevajag, nedz ar loku,
Nedz ar bultas, traipītas nāves zālēm
Smagajā stopā,

Lai viņš ceļā dotos caur vētrainajām
Sirtēm vai caur Kaukāzu mežonīgo,
Vai caur tāļām vietām, ko pasakainā
Hidaspe skalo.

Jo no manis Sabinas meža vidū,
Kamēr, dziesmu jautraju skandinājot,
Brīvs no rūpēm staigāju neapbruņots,
Projām vilks bēdza,

Briesmu zvērs, kāds plašajos redzams nevaid
Kareivīgās Daunijas silu dumbros,
Nedz to Jubas dzimtene audzē, lauvu
Sausajā māte.

Aizcel mani tur, kur pa kailiem laukiem
Kokos nedveš vasaras siltās vēsmas,
Kuru pasauls malu sedz miglām aukstām
Jupiters ļaunais;

Aizcel pašā tuvumā saules ratiem
Karstos vidos, tur, kur nav ļaudīm māju:
Jautri smaidot, visur es skandināšu
Jautraju dziesmu.

Horācija - Satīra

Satīra

Horācija

Šo arī, Teirezij, vēl bez tā, ko līdz šim tu
man teicis,
Atbildi: kādā ceļā lai es pie mantas atpakaļ
tieku,
Kuru man izputinājši. Tu smej? — «Tev
gudrniekam vēl nav
Diezgan uz Itaku atpakaļ tikt un tēvzemes
dievus
Ieraudzīt?» — Tu, kas nevienu vēl neesi vīlis,
pats redzi.
Kails un tukšs kā uz māju, tev vēlot, es dodos,
un tur man
Precnieki taupijši nav ne mantu, ne lopus.
Tu zini,
Naudas ja nav, tad krietnums un tikums
nevelk ne smilgas.
«Tātad, īsumā sakot, no trūcīgas dzīves tu
baidies;
Labi, tad klausies, kā bagātam tikt. Ja
strazds tev ir dāvāts
Vai arī cits kāds dārgums, tad tur lai tas
noskrien, kur zināms
Bagāts mantības krājums, kam īpašnieks
vecis; lai saldos
Āboļus un, kādus lauks dod, labākos augļus
Agrāk kā Lars par Laru cienīgāks bagātnieks
bauda.
Lai viņš zvērētājs viltīgs, no vergu kārtas,
lai brāļa
Asinīm traipījies būtu, lai bēglis, tu neliedzies
tomēr
Iet viņam līdz, to pavadīt ārā, kad staigāt
viņš vēlas.» —
Tad lai es riebīgam vergam par biedri ietu?
Pie Trojas
Mēdzu es cīnīties tik starp krietniem un
dūšīgiem. — «Tātad
Palieci nabags.» — Es dusmām neļaušu vaļu,
jo esmu
Vairāk jau cietis līdz šim. Bet tagad tūliņ
tu man saki,
Pareģi, — kā lai es bagāts tikt varu un
iemantot zeltu?
«Esmu jau teicis un saku to pašu: tu
makšķerē visur,
Testamentus kur veči sev raksta; ja dažreiz
ar āķis
Makšķerei lūst, tu cerību nemet pie malas
un mākslu.
Ja pie tiesas nāk spriežama prāva, vai maza
vai liela,
Meties par aizstāvi tam, kas bez bērniem un
bagāts, kaut ar!
Netaisnā prātā tas pārdroši uzbrūk
viskrietnākam vīram.
To turpretim, kam taisnības vairāk un labāka
slava,
Neievēro, ja bērni tam mājā un auglīga sieva.
«Kvint», tu uzruna to jeb «Publij», — jo
mīkstajās ausis
Priekšvārdus dzirdēt mīl, — «es krietnības
dēļ tevi cienu:
Likumus visus es zinu un saprotu aizstāvēt
prāvas;
Acis sev izraut es drīzāk likšos kā atļaut, lai
tevim
Zaudējums celtos par grasi; tu atļauj man
rūpēties, lai tev
Nezustu manta, nedz slava.» Teic viņam, lai
iet tik uz mājām
Un lai dzīvo bez bēdām. Tu pats par vietnieku
paliec.
Ciet un izturi visu, lai lietus nāktu, lai vētras.
«Paskaties,» kāds, tevi cieši pie gultas
redzēdams stāvot,
Teiks: «Cik viņš pacietīgs, draugiem cik
pakalpot centīgs, cik dūšīgs!»
Tūliņ tev manta sāks plūst, tūliņ sāks
vairoties nauda.
Vārgulīgs dēls ja ir piedzimis bagātniekam,
tad veikli,
Nelikdams manīt, ka dzītos pēc mantas, tu
pierunā viņu
Iecelt tevi -par otro mantnieku zēnam, ja
jaunam
Nolemts tam būtu uz Plutonu doties, tā ka
tu visu
Mantu tad dabū viens pats: šis ķēriens ir
reti kad vīlis.
Ja tev testaments pasniegts tiek, lai izlasi
viņu,
36
Zini, tad jāatteicas un jāatstumj tas atpakaļ,
tomēr
Acis, kā nemana, jāpamet ir uz to, kas stāv
rakstīts
Otrā daļā, lai redz, vai viens esi mantnieks,
vai vairāk,
Pievilts lai netiktu tā kā Naziks no Korana
ticis.»
— Vai tu ārprātīgs esi vai izjokot domājies
mani? —
«Laerta dēls, it viss, ko es saku, tā būs vai tā
nebūs:
Jo man Apolons lielais ir dāvājis pareģa
garu.»
— Tad tu man, lūdzams, teic, — ko šī pasaka
apzīmē īsti? —
«Tajos laikos, kad jauneklis bīstams iz Eneja
cilts būs
Partiešus pārvarējis un tapis uz jūras un
zemes
Varens valdnieks, tai laikā apprecēs dūšīgais
Korāns
Cēlāju Nazika meitu, kurš parādiem apkrauts
līdz kaklam.
Znots tad izdarīs tā: dos testamentu un lūgs,
lai
Sievastēvs pārlasot to, daudz pretojies,
Naziks to tomēr
Beidzot paņems un, klusām lasīdams, redzēs,
ka znots tam
Novēlējis nava nekā kā tik vaidēt par parādu
nastu.
Tad bez tam es tev ieteicu vēl: ja viltniece
sieva
Jeb ja brīvlaistais vergs kur pārvalda
muļķīgu veci,
Tuvojies tiem par biedri, tos slavē, lai pats
tiktu slavēts.
Dažreiz ir derīgs šis āķis, bet tomēr daudz
lielāks ir svars, ja
Veci tu uzvari pašu. Ja sliktas dzejas viņš
raksta,
Uzteic tu tās; ja uz sievām kārs, tu neliecies
lūgties,
Penelopeju tam piesoli pats, ka labākam!» —
Vai tu
Domā, ka pavest tā liktos, līdz šim tik krietna
un tikla,
Kuru no pareiza ceļa nav spējuši precnieki
grozīt? —
«Tagad tās precnieki visi, cik nāk, nav bagāti
ļaudis,
Mīlestība tiem nerūp daudz, ja tik ēst dabū
labi:
Tādēļ tev krietna ir Penelopeja, bet pagaidies
vien, cik
Lakstīga būtu tā tad, ja to bagātnieks kārotu
sevim.
Teikšu, kā Tebās man dzīvojot notika: netikla
sieva
Mirstot teikusi bij, ka lai aprokot šo — viņas
līķi,
Eļļā iemērktu, mantnieks uz kailiem pleciem
lai nesot,
Cenzdamās laikam pēc nāves, vai nespētu
izbēgt no tā, kurš
Dzīvojot mieru tai nebija licis. Aizvien esi
manīgs,
Neuzbāzies par daudz, bet esi arvienu pie
rokas.
Nelaipniem večiem un īgniem daudz netīk
kad runā, bet klusēt
Neklājas atkal par daudz. Tev jāspēlē
skatuves loma,
Jāstāv ar nodurtu galvu, it kā kad izbijies
būtu,
Cienība jārāda stipri; ja mani, ka vēsmiņa
uzpūš,
Lūdz, lai dārgaju galvu tas apsedz; pa ļaudīm
kad jāiet,
Taisi tam pleciem ceļu; ja pļāpā viņš, vērīgi
klausies.
Kad tu, atpestīts beidzot no verdzības ilgās un
pūlēm,
Uzmanīgs klausies un dzirdi to nosakām:
Ceturto daļu
Odisejs manto. ~~ «Ak dievs, man mīļākais,
dārgākais draugs jau
Taisās mirt! Kurš cits būs tik uzticīgs man
un tik krietnis?»
Iesaucies tu un, ja iespējams, noraudies
drusciņ, — ir labi,
Priecīgu ģīmi kad apslēpj priekš citiem. Tad
kapu, kā klājas,
Ierīko lieliski tam un visu, kā pienākas.
Bēres,
Labi kas izrīkotas, ir kaimiņi uzslavē. Ja tev
Līdzmantnieks kāds ir vecīgs un vājīgs, tad
steidzies tam sacīt,
Ka no savas daļas tu labprāt gatavs tam
dāvāt
Māju vai dārzu, ja vien tik viņš vēlas. Bet
tagad sauc mani
Valdniece Prozerpina, tātad sveiks paliec nu
vesels!»

Horācija - Vidusceļš vislabākais

Vidusceļš vislabākais

Horācija

Licinij, tu dzīvosi mierīgs, jūrā
Tāļu iekšā nebraukdams, nedz ar krastam
Pārāk tuvu dodamies klintainajam,
Bīdamies vētras.

Zelta vidusceļu kas dzīvē staigā
Drošu gaitu, trūcīgas dzīves dubļus
Neredz tas un nedzīvo apskaustajās
Valdnieku pilīs.

Augstos kokus biežāki liec un traucē
Vējš, un torņi slaikāji svarīgāki
Gāžas zemē; zibeņi sper aizvienu
Kalnāju virsos.

Nelaime tur cerību, bīstas laimē
Ļaunas dienas tāds, kam ir īstā vietā
Sirds. Gan ziemas nejaukas šurpu sūta
Jupiters, — pats viņš

Prom tās trauc. Ja tagad ir grūti, vienmēr
Nebūs tā: pa brīžam uz koklēm mūzai
Snaudošai liek mosties, nedz vienmēr bultas
Apolons mērķē.

Grūtos laikos dūšību nezaudē, nedz
Vīra spēku; bet atkal gudrā prātā
Ievelc, ceļa vēji kad pārāk labi,
Uzpūstās buras.

Horācija - Īstais miers

Īstais miers

Horācija

Mieru lūdz no dieviem uz plašās jūras
Kuģinieks, kad mākoņu melnā sega
Aizklāj mēness gaismu un drošās nespīd
Jūrniekiem zvaigznes.

Mieru lūdzas Tracijas kara tautas,
Mieru mediets, bruņojies asām bultām,
Mieru, kuru zelts nevar pirkt, nedz arī
Purpurs, ne pērles.

Jo ne mantas kaudzes, ne konsuliem kas
Līdz iet, liktors, dvēseles niknās vētras
Aizdzīt var, nedz rūpes, kas apkārt lido
Lepnajām pilīm.

Mierīgs dzīvo tāds, kuram tēvu laiku
Trauki galdā atrodas nabadzīgā,
Vieglo miegu nelaupa bailes tam, nedz
Kārības trakās.

Ko līdz īsā mūžā mums pūlēties tik
Varen daudz? Kam sildītās citas saules
Zemēs skriet? Vai tēvijas bēguls kādreiz
Izbēdzis sevim?

Dzelžiem kaltos kuģos brauc līdzi rūpes
Niknās, līdzi jātnieku drūzmām steidzas,
Ātrākas kā stirnas, kā Eirus, drēgnais
Mākoņu dzinējs.

Priecīgs gars par tagadnes brīdi, raizes
Lai sviež nost un likteņa rūgtā puses
Viegliem smaidiem saldina: pilna laime
Nespīd nevienam.

N. Kuročkina - "Es redzu, kā nāve ... "

N. Kuročkina

Es redzu, kā nāve jau mani skauj,
Kā grābj mani cieti un līdzi sev rauj,
Es redzu, kā bērnieki baznīcā iet,
Un dzirdu, kā zvana un sēri dzied;
Un priekšā rēgojas tumšais kaps,
Priekš mūžības dzīvoklis sataisīts labs.
Jau nāvē man gurušās acis bāl, —
Lūk, mīlēdams pasauli, tiku tik tāl.

Vergilija - "Laimīgs, kas ieskatīt spēj ..."

Vergilija

Laimīgs, kas ieskatīt spēj, ka ikvienai lietai
ir cēlons,
Un kas bailes visas un likteni cietsirdīgajo
Licis zem kājām ir sev līdz ar pekles
draudošo troksni.

Populārzinātniski raksti

Populārzinātniski raksti

"Vairāk gaismas"

«VAIRĀK GAISMAS!»
(Kultūrvēsturisks apcerējums par apgaismošanas tehniku)

Dzīvības māte priekš mūsu zemes un vispārini visas mūsu planētu sistēmas ir spīdošais debesu ķermenis — saule. Tā mums sūta gaismu un siltumu lielā daudzumā. Bet šis daudzums gaismas cilvēkam tomēr nepietiek visās zemes malās un visos gada un dienas laikos. Tādēļ redzam, cik tāļu vien sniedzas vēsturiskās liecības par tautu dzīvi, ka viņas pazinušas un izlietojušas mākslīgu uguni, lai iegūtu gaismu un siltumu. — Nevienai tautai virs zemes uguns nav sveša, uguni pazinuši un pratuši cienīt jau visu sirmajās senatnes alu apdzīvotāji. To pierāda ogļu atliekas, kas daudz vietās Eiropā atrastas kopā līdz ar šo apdzīvotāju kauliem. Mēs nezinām, kādā kārtā cilvēks pašā sākumā iepazinies ar uguni. Tikai tautu teikas par to stāsta. Teika par Prometeju, šo varoni, kas dieviem laupījis uguni, lai to nestu cilvēkiem, ir daudzām tautām kopēja; šī kopējā teika, zināms, aizrāda tikai uz to, ka uguns cilvēkam tapusi dota, ka viņš to iesākumā nav mākslīgi radījis. — Uguns iesākumā var būt divējādi cēlusies, pirmkārt, iededzināta caur zibeni, otrkārt, caur uguns vēmēju kalniem. Izspriest, kurš no šiem abiem avotiem cilvēkam dāvājis uguni, nebūs gan nekad iespējams. Bet, ja apdomājam, ka cilvēks, — tajos laikos, kad tas vēl kokus apdzīvoja, - tāpat kā lops tika izbiedēts un iztraukts, ieraugot uguni viņa pirmatnējā spēkā — kā sperošu zibeni vai kā vulkāna uguns stabu, tad pieņemams, ka viņš tikai tad to būs pirmo reizi izlietojis, kad tas viņu sastapa tādā veidā, kādā tas viņam bija derīgs un patīkams. Tāda nu uguns ir vispirms kā siltuma devēja, elements, kas arī silto zemju iedzīvotājiem viņu samērā aukstā naktī diezgan patīkams. Šādā veidā uguns vēl šodien parādās visvienkāršāki kvēlojošā lavas straumē. Tādēļ varbūt nemaldīsimies, pieņemdami, ka kvēlojoša lavas straume bijusi pirmā uguņa devēja. Koka zars, ko senatnes cilvēks iegrūda kvēlojošā lavas straumē, lai to izmeklētu, iedegdamies tam rādīja līdzekli un ceļu, kā jaunatrasto elementu kalpināt un izlietot sev par labu.

Šādā kārtā sev vienreiz uguni ieguvis, cilvēks nu centās to šķirti no pirmā avota sev uzglabāt, kas bij iespējams tikai caur lielu rūpību.
Ugunskurs nu bija viducis, ap kuru kopojoties ļoti stiprinājās cilts jeb dzimts saites. Sieva tika uzskatīta par to, kurai pienākums kopt savaldīto elementu.
Uguni iesākumā izlietoja vienīgi tai nolūkā, lai neatkarīgi no dabas sev uzturētu gaismu un siltumu, bet nebūt vēl ne ēdienu sagatavošanai, kuram nolūkam tā tikai daudz vēlākā laikmetā sāka kalpot.
Šaī pirmā uguns izlietošanas laikā abi nolūki, kādēļ to izlietoja, t. i., siltuma un gaismas iegūšanai, nav vēl šķirami, kādēļ arī tos pārrunāsim kopus.
Kā uguņa īpašnieks, cilvēks palika neatkarīgs no savas dzīves vietas klimata. Viņš vairs nebija saistīts pie siltajiem zemes vidiem, jo, ko viņš pazaudēja no saules staru siltuma, to tam atdeva uguns. Uguns gaisma atkal atbaidīja no viņa naktī plēsīgos zvērus. Uguni ieguvis, cilvēks tikai vēl palika par īsto zemes valdnieku. Viņš nu visos zemes vidos ļoti viegli varēja iedzīvoties un aprasties, caur ko tam atkal bija iespējams tāļāk attīstīt savas iespējas, tā miesīgās, kā garīgās. Pēdējo attīstību īpaši veicināja uguns kā gaismas devēja.
Uguni pret plēsīgiem zvēriem izlietojot, cilvēkam tika atvieglināts viens no viņa lielākiem darbiem, viņš vairs nebija piespiests nerimstoši bruņoties pret draudošām briesmām, caur to viņam cēlās dūša un pašapziņa, un katrs zina, no cik liela svara tas priekš attīstības.
Bet pat tajos vidos, kur pret plēsīgiem zvēriem apdrošināties nebija vajadzīgs, ugunij tomēr bija tas pats svars dvēseles spējas attīstībā.
Lai pierādītu, ka še izteiktās domas vēl tagad zīmējas uz Austrālijas nēģeriem, pievedīsim kādu K. E. Junga, ievērojamākā Austrālijas apstākļu pētītāja, piezīmi: «Pret visiem ļauniem gariem uguns ir spēcīgākais līdzeklis, un tādēļ austrālietis nekā briesmīgāka nevar iedomāties kā šausmīgi tumšās nakts stundās, kurās it īpaši ļaunie gari staigā apkārt, nodzīvot bez uguns. Tādēļ tāpat ziemā, kā arī karstākā vasarā katras telts priekšā kuras uguns, kura nekad nedrīkst izdzist, un uguns austrālieti pavada uz visiem ceļojumiem.»
Arī mēs, apgaismotie cilvēki, runājam par «nakts šausmīgumu» un nejūtamies omulīgi, ja, saulei nogājušai, nespējam dabūt mākslīgu gaismu. Cik daudz vairāk to nesajutīs māņticīgais mežonis, kas visur ierauga draudošus spokus un briesmas.
Ugunij, kā gaismai, ir neapsverami liels iespaids uz jūtām un tamlīdz uz kultūras attīstību. Šai ziņā uguns tiešām ir «gaismas debešķīga lāpa». — Uguns, bez šaubām, bijusi pirmais apgaismošanas līdzeklis, un tāda viņa palika ilgu laiku, jo pat Homēra laikos vēl nebija citādas ietaises. Homēra Odisejā mēs lasām:
«Kad nu līgsmojot klāt bija pienācis tumšajais vakars,
Istabā ienesa tie tūlīt trīs uguņa traukus,
Gaisma lai būtu, un uzlika virsū iekurus sausus,
Plēzdami tos ar cirvi iz sausajās malkas it drīzi,
Malku tad virsū tiem. Odiseja kalpones gāja
Gan pie viena, gan otra un uzkūra dziestošo liesmu.»
Līdz pat jaunākajiem laikiem pastāvēja šāda apgaismošana. Degošais skals, sienā vai lākturi iesprausts, vēl mūsu tēvutēvu laikos bija galvenākais apgaismošanas līdzeklis.
Viduslaikos ielas apgaismoja — tajos retos gadījumos, kad to pavisam darīja, — vienīgi ar malku, ko ielika drāts kurvjos. Kārļa Lielā ķeizarisko pili arī visvairāk mēdza apgaismot sveķu skaliem.
Skala izlietošana agrākajā ugunskura vietā nenozīmē par sevi nekādu attīstību, jo tā, īstenībā ņemot, nav nekas vairāk kā ugunskura lielāka dalīšana, kas bija vajadzīga pašos pirmos laikos, ja gribēja lielākas telpas pilnīgi apgaismot.
Ugunskura vai skala izlietošana lielumā bija iespējama tikai tādos apgabalos, kur daudz meža, tādēļ redzam arī Ēģiptē, kur mežu trūkums, jau agri izlietojam citu apgaismošanas līdzekli.
Skalu lietošana veda uz domām izgudrot lāpu; skals jau pats nozīmē ar sveķiem piezīdušos koka šķēpeli. Ja nu koka vietā, ko, zināms, iepriekš nebija jāsamērcē dedzējās vielās, ņem ašķus jeb ezera niedras, samērcētas taukos, piķī vai sveķos (vaskus šim mērķim
sāka lietot daudz vēlākos laikos), tad dabū mūsu jaunlaiku lāpu vai sveci viņas pirmatnējā veidā.
Šāda apgaismošana jau mākslīgāka, un viņas atradējiem vajadzēja būt visādā ziņā jau tik daudz piedzīvojumu un tik lielai prāta attīstībai, ka mums jāpieņem, ka tā izcēlusies samērā vēlākos cilvēces laikmetos.
Pārejai no koka pagales uz mākslīgu lāpu pašai par sevi kultūras ziņā nav ļoti lielas nozīmes, un šī nozīme pilnīgi pazūd, ja to salīdzina ar milzisko starpību, kāda ir starp tiem laikiem, kad nebija uguns, un tiem, kad to atrada; tomēr lāpas atrašana norāda, ka kultūra vispārim jau tāļāk attīstījusies.
Tā rāda, ka uguns izlietošanā cilvēks jau šķīris abus galvenākos uguns nolūkus, t. i., tās izlietošanu gan kā siltuma devēju, gan kā apgaismotāju. Un laikam gan nemaldīsimies, pieņemdami, ka šāda šķiršana varēja notikt tikai tad, kad uguni prata lietot jau pie ēdienu sagatavošanas. Jo tikai tad, kad, ēdienus sagatavodams, cilvēks iepazinās ar tauku īpašībām, tam bija iespējams taisīt lāpu, kādu augšām aprakstījām.
Lāpai līdzīgs atradums izcēlās ļoti vienkārši caur to, ka cieto sveķu vai cieto tauku vietā izlietoja eļļu vai šķidrus taukus.
Šķidra eļļa nevarēja ilgāku laiku turēties ašķu jeb niedru serdē, ārā netecējusi. Tādēļ visādi bij jāliek apakšā trauks, lai eļļa nedabūtu pilēt zemē. Šī ietaise nu bija lampa
pirmatnējā veidā. Tā sastāvēja, kā teikts, iz kaut kāda trauka, kura vienā malā iemērca ašķa serdi vai stādu šķiedru, vai arī iz lopu spalvām sagrieztu posmu.
Šīs lampas atradējiem jau vajadzēja pazīt trauku taisīšanu. Tātad viņa pieder samērā vēlākiem kultūras laikiem. Redzams, ka priekš viņas izgudrošanas bijusi vajadzīga tik liela domāšanas attīstība, ka pat grieķi tai laikmetā, kas mums caur Šlīmaņa izrakumiem pazīstams, vēl nav lietojuši lampas. Šlīmans atrada turpretim lāktura pirmveidu, sastāvošu iz mālu trubas, kurā iesprauda lāpas apakšgalu un kurai apakšā vēl bija pietaisīta ripa, ar ko roku aizsargāt.
Ka vajadzība cilvēku spiež domāt, to redzam arī šajā kultūras arodā. Grenlandiets pilnīga malkas trūkuma dēļ savā dzimtenē bija piespiests izlietot taukus un trānu malkas vietā, un tādēļ arī redzam, ka viņa kurināmais un apgaismojamais aparāts ir izdobjots mīksts akmens, pildīts ar taukiem vai trānu, kurā iemērktas smalki saberztas sūnas vai dakts iz roņa spalgām.
Bez šaubām, grenlandieši un grieķi atraduši to pašu aparātu gluži neatkarīgi viens no otra.
Grieķu un romiešu lampa izšķiras no grenlandiešu lampas tikai caur to, ka pie pirmējām dakti satura truba, kamēr pie grenlandiešiem dakts iemērkta traukā.
Šādā, pēc mūsu ieskatiem, nepilnīgā stāvoklī apgaismošanas tehnika palika līdz pat pagājušā gadusimteņa beigām.
Toreiz lietojamās lampas izšķīrās no lampām, ko izraka Pompeji pilsētā jeb kas citādā ceļā no veciem laikiem atrastas, lielākais tikai caur to, ka senatnes lampām ir skaistākas formas, kurpretim apgaismošanas tehnikas ziņā nav pamanāma nekāda starpība.
Būs pievilcīgi īsumā apskatīt cēloņus, kādēļ apgaismošanas tehnika gandrīz divu tūkstošu gadu ilgi palikusi savā pirmatnējā stāvoklī, tālāki neattīstījusies.
Ja ievēro, ka jaunizgudrojumi tehnikā notiek arvienu tikai tad, kad uz to spiež stipri sajūtama vajadzība, tad drīkstēsim arī pieņemt, ka apgaismošanas tehnikas lēnajai attīstībai bijuši tādi pat cēloņi.
Vecos laikos labāka apgaismošana nebija nemaz vajadzīga. Tā kā, salīdzinot ar mūsu laikiem, atklātā satiksme naktī bija ļoti maza, tad ielas un laukumi nebija jāapgaismo. Visas politiskās un tirdznieciskās darīšanas bija izdarāmas gluži labi dienas laikā. Ja kāds gribēja naktī iet uz ielu, tas ņēma līdz sveķu vai piķa lāpu, kura pietiekoši apgaismoja ceļu, lai būtu drošs pret laupītāju uzbrukumiem un nejaušu sasišanos. Bagātnieku dzīvokļiem krāšņā veidā izgatavotas lampas deva gaismas diezgan, lai varētu būt omulīgs un lai jautrajās dzīrēs netiktu traucēts no tumsības baiguma. Romiešu ķeizaru laikos lietoja arī
vasku lāpas jeb sveces. Apgaismošanas materiāla dārgums šiem bagātniekiem nekrita svarā, un eļļas lampu vai vasku sveču kūpēšana tiem nedarīja nekādu nepatikšanu, jo romiešu siltā klimata dēļ vaļēji būvētās mājās dūmi viegli atrada izeju gaisā.
Romiešu un grieķu vergiem pat dienā bija vairāk svabada laika nekā jaunlaiku strādniekam, tā ka naktī nebij vajadzīgs strādāt. Un romiešu proletārijiem (nabadzīgajiem ļaudīm) ķeizaru laikos bija tikpat maz dzīves vajadzību kā jaunlaiku Neapoles ubagiem.
Teātru izrādes un svinīgos izrīkojumus, kas tagadējos laikos notiek vakariem, senos laikos noturēja vienīgi dienas laikā milzīgās, neapjumtās telpās. Kas zīmējas uz seniem laikiem, zīmējas savā ziņā arī uz viduslaikiem.
Nabagāko dzīves vajadzības bija palikušas vēl mazākas nekā senāk, un bruņenieku un lielkungu pilīs vasku sveces un piķa lāpas deva diezgan gaismas dzīrēm. Mācītie strādāja pie vienkāršas vecu laiku eļļas lampas. Arī viduslaikos ielas netika apgaismotas. Tajos retos gadījumos, kad tas lielu svētku dēļ notika, apgaismošanai izlietoja piķa lāpas, ko dzelzs riņķos piestiprināja pie ielu stūriem, vai arī ugunskurus drāts kurvjos, lai pilsētai dotu svinīgu izskatu, vai sakūra vienkārši lielas ugunis iz salmiem un malkas.
Tikai tad, kad, tvaika mašīnu ievedot, pilnīgi pārgrozījās visi darba un ražojamie apstākļi, bija stipri sajūtams, ka vajadzīga labāka apgaismošana. No šā laika arī iesākās apgaismošanas tehnikas attīstība līdz viņas tagadējai pilnībai.
Šī attīstība, kaut gan pati izcēlusies no pārgrozītām ražotāju būšanām, tomēr atkal no savas puses piepalīdzējusi ražošanu darīt aizvienu sekmīgāku.
Kaut gan pārejai no pirmlaiku apgaismošanas metodes uz daudz pilnīgākām un labākām metodēm nav tādas pašas kultūras veici nātājas nozīmes, kāda ir gaismas pirmai izlietošanai vispārim, tad tomēr jāatzīst, ka tehnikas lieliskā attīstība visos arodos, tamlīdz arī apgaismošanā, nozīmē jauna kultūras laikmeta sākumu.
Cik lieliska starpība starp elektrisku lampu un senatnes eļļas lampu — tik lieliskā mērā pārgrozījušās visas sadzīves būšanas, sākot no tā laika, kad vienkāršā eļļas lampa vairs nespēja apmierināt augošās vajadzības.
Bet, kā jau teikts, tādēļ, ka apgaismošanas tehnikas sekas vienas pašas nav izcēlušas tos varenos pārgrozījumus sadzīvē, tad tāļāk arī vairs neievērosim kultūras apstākļus un apskatīsim vienīgi tehnikas panākumus.
Lāpu vai sveču attīstību atstāsim nepārrunātu, jo tā tik maz ievērojama, ;ka tai kultūras ziņā nava nozīmes. Daudz lielāks iespaids turpretim bijis panākumiem otrā apgaismošanas tehnikas arodā — lampu pārlabošanā. Lampu pārlabojumi iesākās ar senatnes lampu — kura savā pirmveidā arī vēl tagad kalnraktuvēs gandrīz vienīgi tiek lietota. Dedzināmā viela pie vecu laiku lampām bija vienīgi eļļa (rāceņu vai kokeļļa), kura īpaši priekš šīm lampām ļoti nepraktiska, tādēļ ka tā iemērktā daktī lēni kāpj uz augšu un aizvien lēnāki, jo tāļāku degošais dakts gals no eļļas virspuses. Caur to izceļas, zināms, tas, ka gaisma paliek arvienu vājāka, jo vairāk eļļas nodedzis.
Šai kaitei lampu taisītāji mēģinājuši daždažādi līdzēt, ierīkodami pie lampām sevišķas ietaises, kas eļļu arvienu turēja vienādā augstumā. Tagadējos laikos visas šīs ietaises pilnīgi novecojušās un retums tik kur vēl tiek lietotas.
Visām šīm ietaisēm nebija jau pašā iesākumā tādas nozīmes kā kādam citam daudz svarīgākam izgudrojumam, proti, cilindra izgudrojumam, kuru pagājušā gadu simteņa beigās pirmoreiz apgaismošanas tehnikā ieveda Parīzes aptieķa turētājs Kenkē (Quinquet).[Cilindru apgaismošanas tehnikā vispārim ieveda fiziķis Argands.]
Šis atradums dažam varbūt izrādās niecīgs un neievērojams, un tomēr tam bija vislielākais svars, jo tikai caur to spēja visderīgāki izlietot dedzināmo materiālu. Tikai caur lampas cilindru bija iespējams dabūt mierīgu, gaišu liesmu.
Lai ieskatītu, kādēļ tas tā, tad apraudzīsim drusku tuvāk pašu degšanu, caur ko tad būs pats no sevis saprotams, kāds nolūks un uzdevums cilindram un kāda forma tam vajadzīga. Liesmas gaisma ceļas no tā, ka viņā, smalkās daļiņās sadalījies, ogleklis sāk kvēlot.[Pie katras liesmas izšķiramas trīs savādas daļas, vispirms liesmas viducī redzams tumšs gabals, kurā liek sakarsēti gāzi jeb tvaiki, kas attīstās iz dedzināmās vielas, tāļāk riņķī ap šo tumšo kodolu atrodas gaiši spīdoša kārta, kurā ogleklis, no citiem gāziem atšķiries, kvēlo, un pēdīgi šai gaišai kārtai apkārt šaura kartiņa, kurā ogleklis un gāzi sadeg lielākā vai mazākā mērā.]Tātad tā liesma dos visvairāk gaismas, kurā ogleklis vislielākā mērā un visgaišāki kvēlos. Lai šo gaišo kvēlošanu sasniegtu, vajadzīgs ļoti liels karstums, kas sasniedzams tikai, gaisu jeb tajā atrodošos skābekli pietiekošā daudzumā pievedot; bet pie tam atkal ogleklis nedrīkst pilnīgi sadegt, jo caur to izceltos liesma bez kādas gaismas. Tādēļ no pārāk lielas gaisa pievešanas tāpat jāsargā kā no pārāk mazas. Ka pārāk daudz gaisa tiktu pievests, par to, vispārim ņemot, nebūs jābaidās, jo šāda pievešana iespējama tikai caur plēšu ietaisēm, tādēļ it īpaši vērību jāgriež uz to, ka gaiss piekļūst bagātīgā mērā, un tas notiek caur cilindru, kas veicina caur liesmu sakarsēta gaisa straumes plūšanu augšup.
Tātad cilindram tā pati darbība, kas skursteņam virs ugunskura. Zināms, ka lampas cilindram jāir, lai savu mērķi izpildītu, iz pilnīgi caurredzamas vielas, glāzes etc.
Kāda forma lampas cilindram, tas jau izteikts vārdā «cilindrs»; ierāvumiem, kādi bieži sastopami pie lampu cilindriem, ir nolūks caurejošo gaisu vadīt liesmai klāt.
Pēc cilindra ievešanas un pēc ietaisēm, kas eļļas augstumu nokārtoja, pie eļļas lampām vairāk pamatīgu pārlabojumu nebija iespējams.
Tālāk milzisku panākumu apgaismošanas tehnika ieguva caur dedzināmās gāzes ievešanu. Katra liesma gan izceļas tikai, gāzēm sadegot, kuri caur karstumu attīstās iz šķidrām vai cietām degošām vielām. Šī ir tā sauktā «sausā gāzu destilācija». Bet vispārim, ja runā par cietu vai šķidru vielu sadegšanu, šo sauso destilāciju nemēdz ievērot. Gluži otrādi tas pie dedzināmo gāzu sadegšanas. Te gāze taisni dod barību liesmas uzturēšanai.
īstenībā dedzināmā gāza jau ļoti senos laikos tikusi izlietota apgaismošanas nolūkā, jo uz Baku pussalas un Persijā degošie mūžīgie uguņi, kas jau gadu tūkstošiem noderējuši reliģijas mērķiem, ceļas no dedzināmā gāza, kas iz zemes plaisām plūst ārā.
Bet še mums šī pirmā gāzes izlietošana nav ievērojama, tādēļ ka to dod pati daba. Piegriezīsim savu vērību tikai mākslīgi sagatavotai gāzei, kā tā tagadējos laikos lielumā tiek ražota.
Zinātņu vīru aprindās dedzināmā gāze jau izgājušā gadu simteņa beigās bija pazīstama, 1798. gadā tā pat vienā vietā tehniski tika izlietota; jo šai gadā anglis Murdoks ar viņu pirmo reizi apgaismoja savu mašīnu fabriku, caur ko pierādīja tā praktisko derīgumu.
Francijā gandrīz ap to pašu laiku Lebons izdarīja mēģinājumus, gribēdams iz malkas izdabūt gāzes apgaismošanai. Bet viņa pētījumi ne publikā, ne mācītos neatrada piekrišanu, un Lebons, visu mantu uzupurējis un par savām pūlēm ieguvis tikai nicināšanu un apsmieklus, galu galā aiz izsamisēšanas nošāvās.
Daudz labāki panākumi bija kādam vāciešam, vārdā Vincers, kam ar lielisku reklāmu piepalīdzību izdevās angļu publiku piedabūt pie apgaismošanas ar gāzu. Divi reizes atraidīts, Vincers pēdīgi 1810. gadā dabūja patentu sava gāzes pagatavošanai un izlietošanai, un 1825. gadā Vincera sabiedrībai jau bija vairāk lielu gāzu fabriku darbā, kas apgaismoja Londonu un dažas viņas priekšpilsētas.
Pārejā Eiropā jaunai apgaismošanai iesākot radās lieli kavēkļi ceļā, tikai 20 gadu vēlāk nekā Anglijā to sāka vispārīgi ievest.
Dedzināmo gāzi iegūst caur destilāciju iz organiskām vielām, it īpaši iz akmeņa oglēm un malkas, un sastāv iz dažādiem oglekļa un ūdeņraža savienojumiem; galvenākā iz šīm sastāvdaļām ir etiķa gāze (Aethylengas), kura deg ļoti gaišu liesmu.
Aprakstīt, kadējādi izgatavo dedzināmo gāzu, nesakristu ar mūsu apcerējuma nolūku, tādēļ apskatīsim tikai, kā to izlieto apgaismošanas tehnikā.
Vispārim zināms, ka gāza lampām ļoti vienkārša ietaise. Gāza lampa pastāv iz īsas trubiņas, kam galā garens, šķirbai līdzīgs caurums, pa kuru izplūst gāza iz gāza vadiem, un, ja tiek aizdedzināta, sadeg platā, dzeltenbaltā liesmā. Šķirbai nolūks dot liesmai lielu izplatījumu, lai pavairotu, cik iespējams, tās gaismas spēku. Šādas lampas vēl šodien izlieto visgarām, bet viņām ir viens liels nelabums. Viņu liesmas lieluma dēļ nav iespējams izlietot cilindru, lai aizkavētu liesmas nemierīgo raustīšanos, un tādēļ tā daudz vietās, it īpaši pie strādāšanas, nav izlietojama, ja negrib acis samaitāt. Lai šo nelabumu novērstu, tad gāzei lika izplūst iz daudziem riņķa veidā saurbtiem caurumiņiem, un nu izlietoja cilindru. Caur šādu ietaisi sasniedza liesmas pilnīgi vienādu degšanu un mierīgu gaismu. Šīs lampas nosauca par Arganda lampām, pēc fiziķa Arganda, kurš 1883. g. izgudroja apaļās daktis ar cauru vidu.
Līdz šī gadu simteņa piecdesmito gadu beigām bija gāza un eļļa vienīgie apgaismošanas līdzekļi. Gāzu izlietoja lielāku telpu apgaismošanai, kur vairāk skatījās uz greznumu nekā uz lētumu, un eļļu — mājas vajadzībai.
Retumis izlietoja dažas mākslīgas ogļūdensraža vielas, kā fotogenu, lucigenu u. c.
Bet tās nebūt nespēja konkurēt ar rāceņu eļļu. Te piepeši ieradās iz okeāna viņpuses jauna viela, kas pilnīgi pārgrozīja apgaismošanas tehniku, — petroleja. Petroleja lētās cenas un vieglās izlietošanas dēļ drīz ieviesās saimniecībās, tā ka tagad grūti atradīsim visā civilizētā pasaulē kādu māju bez petrolejas lampas, No rāceņu un citām augu eļļām petroleja izšķiras caur to, ka tā ātrāki iztvaiko un tāpēc vieglāki aizdegas nekā eļļa; bez tam petroleja kāpj daudz vieglāki kokvilnas daktī uz augšu nekā rāceņu eļļa. Tādēļ nav jāizlieto nekādi mākslīgi mehānismi, kas petroleju uzpumpētu līdz dakts galam, viņa sadegdama pati kāpj ļoti ātri uz augšu.
Petroleja labi ietaisītā lampā deg tīrā, baltā, gaiši spīdošā liesmā. Galvenā vērība pie petrolejas lampu taisīšanas jāgriež uz to, lai gaiss tiktu pietiekošā mērā liesmai pievests. Šis apstāklis ir vienīgais, kādēļ pretrolejas lampu ietaises viena no otras izšķiras.
Gāze un petroleja līdz pat jaunākiem laikiem ļoti maz viena ar otru konkurējušas. Ar gāzi apgaismoja visvairāk ielas, laukumus, atklātas ēkas, birojus utt, kamēr petroleja bija un ir vēl līdz šai dienai (izņemot dažas lielpilsētas gaismas devēja mājai un familijai.
Tādā stāvokli atradās apgaismošanas jautājums gadus 20 atpakaļ. No tā laika apgaismošanā, kā arī visos citos tehnikas arodos jauns dabas spēks iesācis uzvārētāja gaitu. Tas ir elektricitāte, kura, tāpat kā savā laikā tvaiks, sāk vareni pārgrozīt tautu dzīvi.
It īpaši caur Vernera Sīmensa (1867.) un Hefnera Alteneka (1879.) atradumiem elektrotehnikā panāktas milziskas un gluži necerētas sekmes. Elektricitāte pārgrozījusi jau tagad ļoti daudz tehnikas arodus, un uz priekšu tas notiks arvienu lielākā mērā, mašīnām pārlabojoties un jauniem atradumiem klāt nākot. Jau tagad elektricitāte dzen vagonus pa dzelzceļiem, kustina rūpniecības mašīnas un daudz vietās izpilda pat dienestnieku darbus fami-lijās, piemēram, ēdienu salikšanu uz galdiem u. c., nerunājot nemaz par telegrāfu, fonografu utt.
Viens no svarīgākiem nolūkiem, kuram elektricitāti kalpina, ir arī apgaismošana. Visās lielākās pilsētās jau iekustināts jautājums, apgaismošanu izdarīt ar elektrisku gaismu, ar ko tagad pa lielākai daļai vēl apgaismo tikai atklātus laukumus un ielas (Rīgā apgaismo jau pilsētas teātra namu un dažas citas ēkas), un liekas, ka nepaies desmit gadu, kad elektricitāte izspiedīs veco apgaismošanas metodi ar gāzu.
Jau savā tagadējā attīstības pakāpienā elektriskā gaisma sasniegusi tādus panākumus, ka to varētu dēvēt gandrīz jau par mākslīgas apgaismošanas ideālu. Ar elektricitāti spēj radīt gaismu, kas līdzinājās desmit tūkstošu sveču gaismai un vēl lielāku, bet arī mazākās gaismas iespējamas līdz pat zemākajai gaišuma robežai, kā kuros apstākļos vajadzīgs. Nav nevienas citas mierīgākas, skaistākas un acīm veselīgākas gaismas kā elektriskās lampas gaisma. Cēlons, kādēļ viņa vēl visur neizplatās, ir tas, ka acumirklī viņas cena samērā vēl diezgan augsta.
Bet par to nebūt nevar šaubīties, ka elektriskai gaismai pieder nākotne. Jau tagad viņa ļoti lielā mērā izplatīta. Tā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstīs pastāv 650—700 elektrisku apgaismošanas fabriku pilsētās, kas kopā katru vakaru dod gaismu apmērā 1 200 000 lampām [Pievestie skaitļi zīmējas uz 1888. gadu.] gan uz ielām, gan privātos dzīvokļos. Še vēl nav ieskaitītas ļoti daudzās sevišķās elektricitātes ietaises, kuras statistika nespēj pārskatīt.
Lai varētu iedomāties, cik lielu gaismas daudzumu izstaro Amerikas pilsētu elektriskās lampas, mēs nupat minētiem skaitļiem piespraudīsim aprēķinumu, cik gara būtu iela, kuru šās lampas apgaismotu tā, ka katrā vietā varētu bez pūlēm lasīt avīzi.
Iznākums: šī iela būtu 20 tūkstošu verstis gara, tas ir, garāka nekā pus zemes bumbas apmērs.
Tērbatā 1891. g. sept. 10. d.

Gabals iz tautsaimniecības

Kuru ir Latvijā vairāk – vai turīgo, vai trūcīgo?

Atbilde ir nešaubāma, jo katram zināms, ka trūcīgo ir daudz vairāk nekā turīgo. Ņemsim kaut kuru mūsu draudzi, jo viņas visas ir gandrīz vienādas, un pamēģināsim izrēķināt, cik liels var tajā būt trūcīgo un cik liels turīgo vismazākais skaits.
Katrā tādā draudzē ir vismaz 10 muižu. Katrā muižā ir vismaz 1 muižnieks, 1 bodnieks, 1 melders, 1 skolotājs, 1 skrīveris un 3 krodzinieki. Katrai muižai ir vismaz 10 saimnieku, kuru starpā vismaz viens ir turīgs. Tā tad varētu pieņemt, ka vienā draudzē būtu 1 mācītājs, 1 dakteris,1 tiesas kungs, 10 muižnieku, 10 muižkungu, 10 bodnieku, 10 melderu, 10 skolotāju, 10 skrīveru, 30 krodzinieku un 10 turīgu saimnieku, tas ir 103 cilvēku, kurus varētu par turīgiem saukt, salīdzinot viņus ar citiem trūcīgiem ļaudīm. Cik nu uz šiem 103 turīgiem var rēķināt trūcīgo? Vismaz 103, jo katru no šiem pirmajiem apkalpo viens trūcīgais. Bez tam katrai no šim 10 muižām ir vismaz 10 saimnieku, kas kopā iztaisa 100 saimnieku, no kuriem 90 ir trūcīgi, jo tikai 10 saimniekus mēs pieskaitījām pie turīgajiem. Tālāk. Katram saimniekam ir vismaz 2 trūcīgi strādnieki, kas iztaisa 200 strādniekus. Tātad pie trūcīgiem draudzē var pieskaitīt 200 strādniekus, 90 saimniekus, 103 dienastniekus jeb pavisam 393. Ar citiem vārdiem: katrā draudzē uz 103 turīgiem varētu rēķināt 393 trūcīgus jeb uz vienu turīgu 4 trūcīgus. Bet patiesībā turīgo ir daudz mazāk, jo ne visi
muižkungi, bodnieki, melderi, skolotāji, skrīveri un krodzinieki, kurus mēs pieskaitījām pie turīgiem, tiešām tādi arī ir. Tā tad iz šā mūsu paviršā rēķina var redzēt, ka trūcīgo tiešām daudz vairāk kā turīgo.

Kā dzīvo turīgie, un kā dzīvo trūcīgie?

Protams lieta, ka turīgie dzīvo zaļi un omulīgi, jo viņi guļ ilgi, ēd 3 vai 4 vai vēl vairāk ēdienus maltītē, brauc staltiem zirgiem un glītiem ratiem, valkā tūka drānas, dzīvo ērtās istabās, vienmēr priecājas, nekad grūta darba nestrādā, nevienas derīgas lietiņas neizgatavo un tai pašā laikā ar visu rīkojas pēc savas gribas un patikšanas, visu izlieto tikai vienīgi sev par labu un bauda visādus saldumus un labumus - īsi sakot – tie ieņem cienīgu un drošu stāvokli, jo viņi tikai to vien dara, ka dod visādus priekšrakstus, pavēles, likumus un aizliegumus vienkāršiem un nemācītiem nabagiem ļaudīm, rīko viņus uz vienu un otru pusi, lūko pakaļ, vai šīs pavēles, šie priekšraksti un likumi tiek izpildīti , un par katru neizpildījumu soda šos nabagos, un pie visa tā šie turīgie tiek cienīti, godāti, paklausīti un vēl uzslavēti no šiem apspiestiem un nonicinātiem strādniekiem. Tiešām apskaužams ir šo turīgo jeb bagāto stāvoklis!
Bet, kā dzīvo trūcīgie, to īsiem vārdiem pilnīgi un skaidri nevaru aprakstīt. Tāpēc, lasītāj, pamēģini tu pats izteikt un noteikt, kā dzīvo tie, kuri nedabū dažu dienu ir 3 stundas nogulēt, kuriem nav pat sāls un maizes pietiekošā mērā, kuri veselā gadā nevar ne dienas papriecāties, kuriem nav nevienas omulīgas un patīkamas istabiņas, kuriem bieži vien asaras jālej, jāvaid, jābēdājas un vienmēr sūri, grūti jāstrādā un kuri par šādu strādāšanu nekādus dzīves saldumus un labumus nedabū baudīt, bet vēl tiek apspiesti, mocīti, vārdzināti un kalpināti un pat par katru kurnēšanu pret saviem pavēlētājiem tiek desmitkārtēji sodīti. Visu to apdomājot, tu varbūt spriedīsi tā:ja trūcīgie tiek dažādi kalpināti un mocīti, ja viņiem uz to stingrāko jāizpilda visādi priekšraksti, ja viņiem ar savām rokām un spēkiem jāuztura veltēži, un ja pie visa tā viņi nemaz netiek cienīti no šiem veltēžiem, tad viņi dzīvo slikti, bezgala slikti, nožēlojami slikti. Un tā arī patiesībā ir. Tiešām nožēlojams, necienīgs, nedrošs, neizteicami slikts ir viņu nabago ļaužu stāvoklis!
Bet vai agrāk mūsu mīļā dievazemītē vienmēr pastāvēja tāda kārtība, kāda tā ir tagad? Vai jau agrāk ļaudis dalījās divās šķirās:1) tādos, kas nekā nedara, visu pārvalda un visādos kārumos, saldumos un priekos dzīvo, - ar vārdu sakot, kas ir netikli, dienas zagļi, vazaņķi, veltēži, kāpuros un citi neģēļi, un 2)tādos, kas visas derīgas lietas ražo, nekā nepārvalda, mūžīgas mokas ciešs? -
Vai no mūžu mūžiem bagātie apspieda, izsūca un kalpināja nabagos, un par visām šīm apsiešanām, izsūkšanām un kalpināšanām piespieda nabagos vēl uzslavēt, cienīt un godāt bagātniekus? Vai vienmēr bij apspiedēji, izsūcēji, kalpinātāji, rīkotāji, priekšrakstu devēji, cieņā un godā turamie dienaszagļi, vazaņķi, veltēži, netikļi, neģēļi un citi ļaundari no vienas puses un apspiestie, izsūktie, kalpinātie, priekšrakstu izpildītāji, visu derīgu lietu izgatavotāji un mūžīgie moku cietēji - vienkāršie strādnieki no otras puses? Nē, lasītāj, vienumēr tā nebij. Bija laiki mūsu zemītē, kad nebija gandrīz nekādas starpības starp priekšrakstu devēju un priekšrakstu izpildītāju, starp bagāto un nabago. Un tie bija savā ziņā, labi laiki! Bet tas bija toreiz, kad latvieši vēl nebij kristīgās mācības pieņēmuši, un tad viņi vēl upurēja saviem elkiem ozolu birzēs. Tanīs laikos latviešiem jau bija valdnieki un vadoņi, bet šie valdnieki un vadoņi valdīja uz īsu laiku un tikai zināmos atgadījumos, par piemēru, kad karš bij jāved ar ienaidnieku, kad bij jāiztiesā, jāizšķir divi saķildojušies latvieši, kad bij nolīgumi jāslēdz ar kādu svešu tautu un kad bij kādi svētki jāsvētī. Bet citos visos gadījumos katrs latvietis bij sava paša kungs. Tā tad redzam un saprotam, ka šie latviešu vadoņi nedrīkstēja un arī nespēja ņemt no citiem latviešiem jeb no saviem, tā sacīt, iedomātiem apakšniekiem nodokļus, un nedrīkstēja apspiest, mocīt, vārdzināt, izsūkt un kalpināt.
Bet ne ilgi pastāvēja šie laiki. Drīz pēc tam, zem kristīgās ticības un mācības izplatīšanas apsega, latviešus iekaroja vācu bruņinieki un ieveda šo baltu dienu vēl pastāvošo kartību. Tā tad mūsu tēvijā vienmēr nebija šāda dzīves kārtība, kādu to tagad redzam.

Vai tagadējā dzīves kārtība ir attaisnojama?

Ja mēs salīdzinām tagadējo latviešu dzīves kārtību ar dzīves kārtību pagānu laikos, tad jāatzīst, ka pēdējā bij labāka, jo pie viņas ļaužu vairākums netika tik briesmīgi apspiests, kalpināts, izsūkts un nicināts no ļaužu mazākuma, no visādiem dienas zagļiem, sliņķiem, veltēžiem, netikļiem, neģēļiem un citiem ļaundariem kā pie tagadējās dzīves kārtības. Ka tas patiesība, to tūliņ mēģināšu pierādīt.
Iedomājies, lasītāj, visus lielgruntniekus jeb muižniekus un visus bagātos sīkgruntniekus. Ko viņi dara? Guļ, ceļas augšā, ēd, dzer visādus vīnus, tējas un kafijas, cērt trumpjus, staigā, braukā, jādelē, atpūšas, spēlē, danco, iet gulēt un atkal guļ utt, īsi sakot, viņi par velti tērē sakrāto barību, par velti plēš drēbes un apavus, par - velti nomoca savus nabaga zirdziņus, par velti deldē lietas — ratus, krēslus, klavieres, katlus, glāzes, - par velti tērē savu dienastnieku spēku priekš savas apkaplošanas un tādejādi putina un izgaisina no citiem saražoto bagātību, bet paši nevienas derīgas lietiņas neizgatavo. Visas šīs gulēšanas, augšāmcelšanās, ēšanas, dzeršanas, atpūšanās, dancošanas utt. varētu ieskaitīt par lopiņu darbiem, jo teliņš aplokā arī ēd, dzer, guļ, ceļas augšā, spriņģo jeb bizo u.t.t., un otrkārt - uzrādītos darbus, savienotus ar veltu barības tērēšanu, veltu zirgu mocīšanu, veltu apavu un drēbju plēšanu, veltu lietu deldēšanu un veltu bagātības putināšanu un šķērdēšanu, savā ziņa par kādu ļaunumu ieskatīt, tāpēc, ka šie darbi arī katram no mums zināmā mērā ir jāizdara, jo viņi ir vajadzīgi taisni priekš dzīves un veselības uzturēšanas. Bet, lūk, no lielgruntnieka bez visiem jau uzrādītiem darbiem tiek izdarīts vēl viens darbs, kurš ir jānonicina, jo viņš vairs nav vajadzīgs dzīves uzturēšanai, un viņš vairs nav lopiņa darbs, bet ir darbs, kas bezgala kaitīgs ļaužu vairumam. Šis darbs ir rentes jeb maksas prasīšana un ņemšana no latviešiem par to zemi, kuru tie apstrādā. Kāpēc tad rentes ņemšanu es pielīdzinu ļaundara darbam? - var prasīt lasītājs. Pamēģināšu izskaidrot. Ko dara ļaundaris? Ļaundaris 1) pārgriež otram rīkli, 2) nocērt otram galvu, 3) nosit otru, 4) izrauj dzīvam cilvēkam sirdi no krūtīm, 5) atņem otram katru veselībai derīgu barību un atstāj viņam vienīgi zāles, kokus un smiltis, īsi sakot — visādā ziņā kaitē un dara galu savam tuvākam. Ko dara lielgruntnieks? Viņš atņem zemi, atņem to, bez kā cilvēks nevar iztikt, bez kā viņam jāmirst. Un to visu viņš izdara uz likumiska pamata. Kā zemnieks Jānis drīkst un var aizdzīt iz savas istabas kuru katru nepatīkamu viesi, tāpat drīkst un var arī lielgruntnieks aizdzīt no savas zemes ne tikai 10,000, bet vēl vairāk ļaužu, jo lielgruntnieka zeme, uz kuras apmetušies šie 10,000 cilvēki, ir tāds pats neatņemams lielgruntnieka īpašums, kā Jāņa istaba. Kā Jāni neviens nevar saukt pie atbildības par nepatīkama viesa aizdzīšanu iz savas istabas, tāpat arī neviens nevar saukt pie atbildības lielgruntnieku par 10,000 un vairāk ļaužu aizdzīšanas no savas zemes. Un ja lielgruntnieka tiesības — rīkoties ar savu zemi pēc patikšanas - var aprobežot, tad var arī lielgruntniekam liegt nēsāt zābakus, valkāt tūka bikses, braukt ar zirgu, jāt, dēstīt kartupeļus, sēt miežus, pļaut, kult un malt rudzus, ēst pīrāgus u.t.t. - īsi sakot – tad var kuram katram cilvēkam, un tai skaitā arī tev, manu lasītāj, aizliegt nēsāt zābakus, valkāt vadmalas bikses, pusvadmalas svārkus, ziemas kažoku, vasaras mēteli, mātes ceptus plāceņus ēst, nopirkto bulku uzkost u.t.t. Bet vai tiešām to var izdarīt? Domāju, ka mans lasītājs pirmais atbildēs, ka nevar viss. Es arī tam piekrītu. Es arī saku, ka nevar vis katram cilvēkam aizliegt katru darbu. Tātad nevar vis tev, lasītājs, aizliegt ēst savu nopirkto kliņģeri, nevar vis liegt Jāņam aizdzīt iz viņam piederošas istabas nepatīkamu viesi, un tāpat nevar liegt lielgruntniekam aizdzīt no viņam piederošas zemes 10,000, vai vēl vairāk ļaužu. Bet, ja nu viens tomēr mēģinātu aizliegt lasītājam kliņģeri ēst, Jāņam aizdzīt iz savas istabas nepatīkamu viesi un lielgruntniekam aizdzīt no savas zemes 10,000, vai vēl vairāk ļaužu, vai viņš to spētu tiešām izdarīt? Ja manam lasītājam aizliegtu kliņģerus ēst, tad viņš pirmais tam pretotos, es otrais un tā visi ļaudis. Tādā kārtā šis aizliedzējs nespētu savu aizliegumu izpildīt, un Jānis tā kā tā aizdzītu iz savas istabas nepatīkamu viesi. Bet, ja kāds mēģinātu lielgruntniekam aizdzīt ļaudis no viņa zemes, tad šim aizliegumam nepretotos mans lasītājs, es un varbūt vēl daži saprātīgi cilvēki, bet lielākais ļaužu vairums pretotos un tādā kārtā šis aizliedzējs nespētu izpildīt savu aizliegumu, un lielgruntnieks tā kā tā aizdzītu ļaudis no viņa zemes. Tā redzi nu un pārliecinies pats, mans lasītājs, ka lielgruntnieks var aizdzīt visus tos ļaudis, kas dzīvo uz viņa zemes, tāpat kā Jānis iz savas istabas var aizdzīt nepatīkamu viesi, un kā tu, lasītājs, vari ēst savus bodē pirktos kliņģerus. Un, kā tu, lasītājs, savus kliņģerus noēzdams, kur citiem nav ir melnas maizes garoziņas, netieci atzīts par ļaundari, tāpat arī lielgruntnieks, aizdzīdams no savas zemes 10 000 vai vēl vairāk ļaužu un iegrūzdams pēdējos bada nāvē, netiks atzīts par ļaundari. Tātad lielgruntnieks var gan aizdzīt ļaudis no savas zemes, var gan pēdējos iegrūst bada nāvē un tādā kārtā var gan palikt par ļaundari, bet netiks no muļķīgajiem ļaudīm par tādu atzīts. Pielaidīsim tagad, ka viens lielgruntnieks, uz kura zemes dzīvo 10 000 ļaužu, izdos pavēli, lai pēdējie atstāj viņa zemi. Ko nu šie 10, 000 padzītie darīs, ja viņi zin, ka neviens cits lielgruntnieks viņus uz savas zemes nepieņems? Pretoties lielgruntnieka pavēlei un neaiziet no viņa zemes, tie nedrīkst, jo lielgruntnieks var atsaukt palīgā lielāku spēku un aizdzīt viņus ar varu. Lūgt lielgruntnieku, lai pēdējais atļauj viņiem vēl dzīvot uz savas zemes, neder, jo tādu lūgšanu muižnieks nemaz neievēros. Tātad viņiem nekas cits neatliek kā tik aiziet. Bet kur lai viņi iet, ja neviens cits lielgruntnieks viņus uz savas zemes nepieņem? Uz ūdeni, uz jūru? Bet jūra arī viņiem nepieder. Gaisā skriet? - Bet viņiem nav spārnu. Tātad priekš šiem 10 000 padzītiem šai gadījumā nekur nav vietas. Kā viņi dzīvos, ko viņi ēdīs, kur viņi gulēs, un cik ilgi viņi dzīvos? Ēdīs no sākuma līdzpaņemto barību un gulēs uz ceļa uz līdzpaņemtām drēbēm. Bet, tad šī līdzpaņemtā barība beigsies, tad viņi visi būs padoti bada nāvei, jo jaunas barības tie nekur nevarēs sagādāt. Tātad pats par sevi saprotams, ka viņi ilgi nedzīvos. Ja nu prasa, kas nonāvēja šos 10,000 cilvēkus, tad jāatbild, ka tas lielgruntnieks, kas aizdzina pēdējos no savas zemes. Bet vai šis lielgruntnieks taptu par šo 10,000 nonāvēšanu sodīts un par ļaundari ieskatīts? Nekad un neparko! Tad redzi nu, neapdomīgais lasītājs, ka no tevis aizstāvamais lielgruntnieks vienā jaukā jūlija rītā var gan palikt par to briesmīgāko ļaundari un postītāju, jo viņš ar pāris teikumiem var izpostīt uz reižu 10,000 un vēl vairāk ļaužu, un pie visa tā šis lielgruntnieks nemaz netiks par ļaundari ieskatīts, kautgan neviens cits ļaundaris tā nevar nomaitāt uz reizi 10,000 ļaužu un pie tam netikt ieskaitīts par ļaundari. Un tu, manu lasītājs, vēl gribi aizstāvēt tādu dzīves kārtību, kas atļauj un dod iespēju kaut kādam neapdomīgam lielgruntniekam kuru katru brīdi pazudināt uz reižu 10,000 cilvēku? Kāpēc tev labāk neaizstāvēt tādu kārtību, pie kuras neapdomīgais nemaz nedabū valdības varu savās rokās un pie kuras neviens nevar par ļaundari palikt? ... Ja pēc visa šā tu vēl gribi tiepties, ka lielgruntnieks nevar par ļaundari palikt, tad es tev novēlu iekļūt tādos apstākļos, kur tavs lielgruntnieks tevi aizdzen no savas zemes, lai cits neviens tevi nepieņem un tev būtu jāmirst bada nāvē . . . varbūt tad pašā nāves stundā tu arī pārliecinātos, ka lielgruntnieks var gan par ļaundari palikt. Tātad nu būtu pierādīts, ka lielgruntnieks var palikt par ļaundari. Bet šis lielgruntnieks, kurš katru brīdi var palikt par ļaundari un kurš atņem zemniekiem zemi, un pēc tam atkal dod zemniekiem zemi priekš lietošanas par zināmu atmaksu jeb renti, tas arī ir ļaundaris, lai gan ne tāds ļaundaris, kā slepkava, rīkles griezējs, mocītājs, kas uzreiz atņem otram dzīvību. Ja šis lielgruntnieks pavisam atņemtu zemniekam zemi, bez kā šie zemnieki nevar iztikt, bez kā viņiem jāmirst, tad viņš būtu līdzīgs augšā minētiem ļaundariem; bet ja viņš atņem no zemniekiem zemi un tam līdz arī dzīvību,- jo, kā mēs augšā redzējām, ar zemes atņemšanu atņemta arī dzīvība5, - tad viņš ir līdzīgs ļaundarim, kas papriekš otru nonāvē, aplaupa viņu, tad atkal atdzīvina viņu un palaiž vaļā pliku. Tātad lielgruntnieks, kas atņem zemniekiem zemi un atkal dod viņiem zemi par zināmu atmaksu jeb renti, ir ļaundaris. Un tā rentes ņemšana tiešām ir ļaundara darbs, to domājos pierādīt šādi. Kā sauc tādu cilvēku, kas atklāti, visiem redzot, ēd otra cilvēka miesas un miesas spēkus, dzer otra cilvēka asinis un sviedrus? Tāds visādā ziņā tiek no visiem atzīts un saukts par asins sūcēju, sviedru rijēju, cilvēku ēdāju, slepkavu, neģēli, - īsi - par ļaundari. Bet kā jāsauc tāds cilvēks, kurš atklāti, visiem redzamā, lai gan ne visiem saprotamā kārtā izlieto otra cilvēka spēkus, asinis, sviedrus, miesas, kaulus, dzīslas – gan ne tīrā veidā, bet pārvērstā veidā, par piemēru, dažādu lietu veidā? Tāds, bez šaubām, tiešām arī dēvējams par ļaundari. Un lūk, tāds atklāts, bet ne no visiem saprotams ļaundaris ir rentes ņēmējs, un tagadējā rente pilnīgi līdzinās atklātai cilvēku asins dzeršanai, miesas, kaulu un dzīslu tērēšanai, kaut gan cilvēku vairums to nesaprot.

Kas ir šī rente?
1) Zināms zemes augļu daudzums, 2) zināms naudas daudzums, kuru var iegūt tikai caur zemes augļu pārdošanu, un 3) zināms dažādu lietu un priekšmetu daudzums, kurus rentniekam jādod par zināmu neapstrādātu un lielgruntniekam
nekādu labumu nenesošu zemi. Bet kas ir šie dzīvē vajadzīgie un derīgie: zemes augļi, nauda un lietas? Uz pēdējo jautājumu atbildēsim tad, kad būsim atbildējuši uz jautājumu, kā tiek iegūti šie priekšmeti? Pie zemes augļu, naudas un lietu izgatavošanas tiek strādnieka asinis maitātas un zaudētas, strādnieka sviedri lieti un viņa spēki, miesas, kauli, dzīslas, nervi un miesas spēki tērēti; bez tā nevar neviena zemes augļa, naudas vai kādas lietas izgatavot vai iegādāt,ar citiem vārdiem: ja strādnieku asinis netiktu maitātas, miesa, kauli, dzīslas un nervi tērēti, tad nebūtu jeb netiktu izgatavoti nekādi zemes augļi, nekādas lietas un tad nebūtu ko par naudu pārdot. Visa nauda un visas lietas ir pašu strādnieku miesa un asinis, kauli, sviedri, dzīslas un nervi, kopā ar tām dabas vielām, no kurām šie zemes augļi, šī nauda un šīs lielas ir izgatavotas. - Ja nu viens kāds lielgruntieks izlieto savai uzturai maizi, gaļu, vīnu, pie kuru izgatavošanas viņš nav sviedrus lējis un savas asinis un miesas spēkus tērējis, ko tad viņš izlieto savai uzturai? Tad viņš izlieto cilvēka asinis, sviedrus, miesas spēkus, kopā ar tām dabas vielām, no kurām šie zemes augļi un lietas sastāv. Tātad var prasīt, ja viens lielgruntnieks prasa un ņem renti no zemniekiem par neapstrādātu un nekam labuma nenesošu zemi, ko tad viņš ņem no zemniekiem? Tad viņš ņem zemnieku sviedrus un asinis, miesas, kaulus, dzīslas un nervus, kopā ar tām vielām, no kā rentes zemes augļi jeb lietas sastāv. Bet kas tad tas ir, kurš izlieto otra cilvēka sviedrus, asinis, miesu? Tas ir ļaundaris, tu varbūt atbildēsi. Bet nu atbildi man arī uz šo jautājumu, : kurš no turpmāk minamajiem ļaudīm ir lielāks ļaundaris? Viens blēdnieks piespiež mani strādāt viņa labā tikai tik daudz, ka man pazūd katru dienu 1 asins piliens, 1 sviedru piliens un 1 mārciņa miesas spēka; jeb, otrs blēdnieks tādā pašā kārtā atņem no manis katru dienu 10 asins pilienus, 10 sviedru pilienus un 10 mārciņas miesas spēka; trešais atņem 100 asins pilienus, 100 sviedru pilienus un 100 mārciņas miesas spēka; ceturtais 1000 asins pilienus, 1000 sviedru pilienus un 1000 mārciņas miesas spēka utt., un - pats pēdējais vienā dienā atņem no manim visas asinis, visus sviedrus un visus miesas spēkus. Katrs no šiem ir ļaundaris un pats pēdējais tas vislielākais, atbildēs lasītājs. Uz to es tev, mans lasītājs, piezīmēšu, ka rentes ņēmājs muižnieks var līdzināties kuram katram, tikai ne pēdējam ,jo uzrādītiem ļaundariem, un tas atkaras no tā, cik lielu renti viņš ņem, cik lielā mērā viņš piespiež otru cilvēku priekš sevis strādāt. Jo vairāk rentes nēmējs piespiež otru priekš sevis strādāt , tas ir, asinis maitāt, sviedrus liet un miesas spēkus tērēt, jo lielākās viņš liekāks ļaundaris; jo mazāk viņš piespiež otru priekš sevis strādāt, jo mazāk ņem rentes, jo mazāks viņš ļaundaris. Tātad katrs rentes ņēmējs ir ļaundaris. Pēc visiem pievestiem pierādījumiem lasītājs varbūt pārliecināsies, ka rentes ņēmējs tiešām ir ļaundaris un rentes ņemšana tiešām ir ļaundara darbs; un viņš varbūt prasīs: 1) kas varēja pasaulē ievest šo neģēlīgo rentes ņemšanu? 2) kad viņu varēja ievest? 3) kāpēc varēja ievest? 4) kāpēc šī rentes ņemšana netiek tagad atzīta par ļaundara darbu? Uz šiem jautājumiem var īsi atbildēt. Renti varēja pasaulē ievest tikai no tā laika, kad daži ļaudis sāka saprast, ka dažreiz var otru cilvēku piespiest priekš sevis strādāt, tad vajaga tikai no otra atņemt zemi, bez kā šis otrs nevar iztikt, un tad nogaidīt, kamēr šis otrs nāk žēlastības lūgties, jeb zemi lūgt priekš apstrādāšanas, - tad dot šim otram zemes gabalu, bet tikai ar to norunu, lai šis otrs dod pirmajam zināmu daļu no tiem zemes augļiem, kas uz tā gabala uzaugs. No tam jau pats par sevi protams, ka tikai tas varēja renti ievest, kas visu šo labi saprata, kas, tā sakot, bij gudrāks par citiem, drošāks un visādā ziņā pārāks par citiem un pie tam liels sliņķis un kārumnieks. Ievest renti, kalpināšanu, izsūkšanu, vārdzināšanu,drošais saprātīgais un visādā ziņā pārākais ļaužu mazākums varēja tāpēc, ka ļaužu vairākums bij glups, bailīgs un līdzinājās aitu baram. Rentes ņemšana šobrīd netiek atzīta par ļaundara darbu tāpēc, ka vienai pusei, ļaužu mazākumam jeb rentes ņēmējiem, nav nekādas vajadzības to atzīt par ļaunu un otra puse jeb rentes devēji atkal nesaprot, ka rentes ņemšana ir ļaundara darbs; bet, ja nu daži no viņiem arī atzīst ka rentes ņemšanu par ļaundara darbu, tad tomēr viņi neprot šo atzīšanu iedvest arī citiem rentes devējiem, t. i., padarīt par vispārēju atzīšanu, un tāpēc šai atzīšanai nav nekāda svara pie citiem ļaudīm. Zīmējoties uz latviešiem; jāsaka, ka ļaužu vairākums turas pie tās pašas atzīšanas kā 100 gadus atpakaļ, kuru viņiem iekala galvā latviešu iekarotāji - bruņenieki, tagad Latvijā dzīvojošo muižnieku senči, t. i., pie tās atzīšanas, ka rentes ņemšana nav ļaundara darbs, bet turpretim ir labs darbs. Bet parunāsim sīkāki par šo atzīšanu.
Ja rentes ņemšana ir ļauns darbs, kā tad viens mazs laužu pulciņš varēja iekalt veselas tautas galvā tās domas un to atzīšana, ka rentes ņemšana nav ļauns darbs? Kā šis mazais ienācēju pulciņš varēja un vēl tagad uzturēt šo atzīšanu latviešu galvās? Gribu atbildēt. Rentes ņemšana Latvijā ir savienota ar latviešu zemes atņemšanu no pēdējiem un šīs zemes pārvēršanu par bruņinieku īpašumu.
Te nu var prasīt, kāpēc tad latvieši atzina par bruņinieku īpašumu savu zemi, jo visa tā zeme, uz kuras tagad latvieši dzīvo un kura tagad pieder Kurzemes un Vidzemes muižniekiem, agrāk piederēja pašiem latviešiem. Šo jautājumu gribu izskaidrot ar sekojošo piemēru. Tev ir smuki zābaki. Bet viens varmāka, kam patīk tavi zābaki, un kurš ir daudz stiprāks par tevi un visādā ziņā pārāks, atņem tavus zābakus un tevi pašu piespiež atzīt savus zābakus par viņa īpašumu. Ja tu to labprāt nedari, tad viņš tevi tamēr sit, moca un vajā, līdz tu vai nu atzīsti savus zābakus par viņa īpašumu, vai mirsti. Tāda pat kārtā, kā šis varmāka atņēma tev tavus zābakus un vēl piespieda tevi atzīt šos zābakus par viņa īpašumu, arī bruņinieki atņēma latviešiem zemi un piespieda viņus atzīt šo zemi par bruņinieku īpašumu. Zināma lieta, ka latvieši lēti negribēja atzīt savu zemi par ienācēju — bruņinieku - īpašumu, ka viņi turējās pretī, bet šie bruņinieki bij stiprāki un izmanīgāki. Tāpēc pēdējie visus pretojošos latviešus stipri šausta, kūla un kala, gribēdami viņiem iekalt galvā tās domas, ka šī zeme ir viņu — bruņinieku- zeme. Un tādā kārtā šie bruņinieki šausta, kūla un kala latviešus gandrīz 600 gadus no vietas, kamēr galīgi iekala viņiem galvā tās domas jeb to atzīšanu, ka šī zeme, uz kuras tagad latvieši dzīvo, ir muižnieku zeme, ir viņu piederums, viņu īpašums. Šeit varētu prasīt, kāpēc tad muižnieki visiem spēkiem centās atņemt latviešiem zemi, un padarīt šo neapstrādāto zemi par muižnieku īpašumu, kur viņiem, muižniekiem, it labi ir zināms, ka neapstrādāta zeme viņiem nekāda labuma nenes. Vai viņiem tikai taisni šo zemi vajadzēja, vai vēl citu ko? Lūk, te ir tas noslēpums. Muižnieki nemaz tik briesmīgi necenstos atņemt latviešiem zemi un piesavināt sev, ja viņi bez visa tā varētu piespiest latviešus sev strādāt un gādāt uzturas līdzekļus. Bet to nevarēdami un zinādami, ka latvieši bez zemes nekādi nevarēs iztikt, ka nāks pie viņiem — muižniekiem zemes lūgties, ja viņiem to iepriekš atņems, ka par latvietim iedoto zemes gabalu varēs prasīt zināmu zemes augļu daudzumu, zināmu maksu, jeb renti, tad bruņinieki atņēma latviešiem piederīgo zemi, un padarīja šo zemi par savu īpašumu, un caur to tiešām piespieda latviešus lūgt no viņiem – muižniekiem – zemi, un par dabūto zemes gabalu maksāt pēdējiem zināmu zemes augļu daudzumu un tādā ceļā gādāt priekš viņiem uzturas līdzekļus. Lūk, tā cēlās šī neģēlīgā rente, kura tika par labu ieskatīta no muižniekiem un tāpēc arī iekalta latviešu galvā par labu lietu, bet kura patiesībā ir tik ļaundara darbs, kā to mēs agrāk pierādījām. Lūk, šie notikumi: latviešu zemes atņemšana un pārvēršanu par muižnieku īpašumu, rentes ievešana un tādu domu iekalšana latviešu galvā, ka šī zeme ir muižnieka zeme un rentes ņemšana ir labs darbs, šie notikumi ir tās važas, kurās muižnieki ieslēdza latviešus jau 600 gadus atpakaļ, un turēja līdz pat šim laikam, tura vēl tagad un turēs varbūt arī uz priekšu , ja latvieši neizmetīs savas galvas iekaltās domas: «Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, pieder muižniekiem,» — un neiekals sev galvā šādas domas: «Zeme, uz kuras mēs dzīvojam un un kuru mēs strādājam, pieder mums»...
Tad redzi nu, lasītāj, kā no tevis agrāk aizstāvamais lielgruntnieks ir pavisam sajaucis tavu galvu, tavu atzīšanu, un tavus sajēgumus, ka viņš tevi piespiedis melnu par baltu saukt un atzīt tev piederīgo zemi par viņa zemi, jo tā zeme, uz kuras tu tagad dzīvo un kuru tu tagad turi par viņa īpašumu, agrāk piederēja taviem tēvutēviem, un tā kā pēdējie nomiruši, tad viņa pieder vienīgi tev, bet nekādā ziņā nevar būt tava tagadējā rentes ņēmeja īpašums. Šo visu apdomājot, tev lasītāj, varbūt jānosarkst un jākaunās, un tādēļ tu varbūt negribi vaļsirdīgi atzīt, ka esi iegrūsts muļķa stāvoklī, - bet patiesībā tas tomēr tā ir, jo tu taču atzīsti savu zemi par otra īpašumu. Un, ja tu to dari, vai tad tu neesi muļķis, vai tad tu nesauc melnu par baltu? ... Negribu tevi vairs tirdīt ar šādiem jautājumiem, jo viņi varbūt tev nepatīkami, tāpēc atstāju tev pašam dziļi jo dziļi iedomāties šais lietās, un pārēju uz tālākiem izskaidrojumiem.
Kas palīdzēja šim mazajam bruņinieku pulciņam uzturēt latviešus šais važās 600 gadus?
Var atbildēt, ka 1) latviešu muļķība, 2) dzelzs jeb zobins un 3) uguns, jeb šaujamie rīki, kurus bruņinieki izlietoja, latviešus iekarojot. Bet bez šiem līdzekļiem šās bruņinieku važas palīdzēja uzturēt vēl divas citas važas, kurās latvieši tika ieslēgti ar bruņinieku ienākšanu Latvijā . Šīs ir: 1) tirgotāju važas un 2) garīdznieku važas.
Pagānu laikos latvieši nepazina un neredzēja tādus tirgoņus, kādus tagad redz, jo tad tādu tirgoņu viņu, latviešu vidū nevarēja būt un arī nebija. Bet kā tad cēlās šie tirgoņi? Tādā kārtā: pagānu laikos latviešiem bija maz prasījumu, un tāpēc visi savus prasījumus varēja apmierināt ar savas zemes un savu roku ražojumiem. Bet ar laiku šie prasījumi tādā mērā pieauga, ka katram cilvēkam nebija iespējams vairs viņus apmierināt vienīgi ar savas zemes un savu roku ražojumiem. Tāpēc radās vajadzība, vajadzīgos ražojumus, lietas un priekšmetus iegādāt no citurienes, dabūt no otra. Bet no otra šos vajadzīgos priekšmetus un lietas var dabūt tik tad, ja viņš otram dod kādu viņam trūkstošu, bet vajadzīgu lietu pretī. Un lūk, izcēlās dažu priekšmetu un lietu maiņa. Ar laiku šī maiņa virzas tik tāļu, ka katram cilvēkam vairs nebija iespējams visus vajadzīgos priekšmetus un lietas iegūt taisni no paša šo priekšmetu un lietu izgatavotāja tāpēc, ka pēc vajadzīgās lietas katram cilvēkam bija ļoti tāļu jāiet, daudz vietās jāiet, ilgi jāmeklē, un dažreiz nevarēja pat uzmeklēt ne pašas vajadzīgās lietas, ne arī viņas izgatavotāja. Tāpēc izcēlās savāda ļaužu šķira, kas gādāja par to, lai katram cilvēkam nebūtu tāļu jāiet, daudz vietās jāiet un ilgi jāmeklē vajadzīgā lieta, bet lai katrs varētu uzreiz un uz visdrīzāko vajadzīgo lietu dabūt. Šī ļaužu šķira saucās par tirgoņiem, un viņu darbs, jeb amats, par tirgošanos, tas ir, par dažādu lietu pirkšanu un pārdošanu. Iesākumā šī šķira nesa ļaudīm ļoti lielu labumu, tāpēc ka katram tāļu nebija tālu jāiet un ilgi jāmeklē, bet to varēja viegli dabūt, tikai par pienācīgu atmaksu, vai par pienācīgas lietas pretī došanu. Bet ar laiku šī ļaužu šķira sagrāba visas vajadzīgās lietas un priekšmetus, visu pārdodamo un pērkamo savās rokās, un par katru zemniekam pārdodamo lietu zemniekam sāka prasīt 5 vai 6 kārtēju, varbūt arī 10 kārtēju maksu, un par katru no zemnieka pērkamo lietu sāka dot tikai piekto jeb sesto daļu no šīs lietas vērtības jeb cenas, un tādā kārtā uz to briesmīgāko apspieda, izsūca un kalpināja vienkāršos zemniekus un strādniekus. Šīs ir tirgoņu važas, kurās tika ieslēgti mūsu tēvu tēvi,neilgi pēc tam, kad viņus bruņinieki bija savās važās iekaluši. Un šinīs tirgoņu važās latvieši smok vēl šo baltu dienu, tāpēc, ka Latvijā dzīvojošie tirgotāji par dažu zemniekam un strādniekam pār dodamo lietu prasa 2 vai 3 kārtēju cenu, un par dažu no zemnieka pērkamu priekšmetu maksā tikai kādu pusi no viņa vērtības un tāda kārtā apmāna un izsūc latviešus. Bet paši šie tirgoņi, nevienas derīgas lietiņas neizgatavodami, pārvalda visas derīgās lietas, un dzīvo nereti lepnībā, saldumos un kārumos. Un, ja nu viņi pēc visas savas slinkošanas, nevienas derīgas lietiņas neizgatavošanas, pie visas savas lepnībā, saldumos un kārumos dzīvošanas, pie visas savas zemnieku piemānīšanas, izsūkšanas un kalpināšanas kaut kādā kārtā prot iedvest, iekalt latviešiem tās domas, ka viņi neslinko, ka viņi labu dara, ka viņi ir derīgi zemniekiem un strādniekiem, ka viņi zemniekus nemaz, neizsūc, nekalpina, vai tad viņi nav tādi paši ļaundari kā rentes prasītāji un vai tad viņi tāpat nav sajaukuši un nesajauc latviešu galvas, latviešu atzīšanu un sajēgumu, kā bruņinieki to ir darījuši?...Trešās važas, kurās latvieši ieslēgti, ir garīdznieku važas. Ko dara daži garīdznieki? Viņi sludina tagad un bez mitēšanās un mūžīgi mūžam, lai ļaudis paklausa stiprākai varai, jo tā ir no Dieva iecelta, ar citiem vārdiem: ja stiprākā vara pielaiž visādas blēdības, nešķīstības, slepkavības u.t.t., ir tad garīdznieki apgalvo, ka sacelšanās pret šiem ļaunumiem ir sacelšanas pret pašu Dievu. Tādējādi garīdznieki māca un radina ļaudis, padoties un paklausīt tai varai, kura acu mirklī ir tā stiprākā, tas ir, ja aizvakar vara bija blēžiem rokā, tad aizvakar garīdznieki aicināja un skubināja ļaudis paklausīt šiem blēžiem, ja vakar valdības groži bij zagļiem rokās, tadējādi garīdznieki aicināja un skubināja ļaudis paklausīt šiem blēžiem; ja vakar vara bij zagļiem rokā, tad vakar garīdznieki mācīja padoties un paklausīt šiem zagļiem; ja šodien vara ir slepkavām rokās, tad šodien garīdznieki māca paklausīt šiem slepkavām; ja rītu vara būs mauciniekiem rokās, tad rītu viņi mācīs padoties šiem mauciniekiem; ja parīt vara būs mocītāja, plēsoņa, neģēļa rokās, tad viņi mācīs paklausīt un padoties šim mocītājam, plēsoņam un neģēļam; ja aizparīt vara būs kaut kādam muižniekam, krodzniekam, tirgoņam, diedelniekam, suņu sitējam, tad aizparīt viņi mācīs padoties un paklausīt pieminētām personām,- īsi sakot- garīdznieki māca ļaudis padoties un paklausīt pat diedelniekiem, vazaņķiem, kuri kādā nebūt ceļā kļuvuši pie stiprākās varas.
Ja nu kāds prasa, kādu patiesību īsti sludina daži mācītāji, un ko viņi aizstāv, tad jāatbild, ka viņi nesludina nekādu noteiktu, nemaināmu patiesību, bet viņi aizstāv ne reti ļaunumu, neģēlību un noziegumu, ja tie nāks no stiprākās varas puses, jo viņi ir šīs varas kalpi. Tātad latviešu garīdznieki zinot vai nezinot, gribot vai negribot aizstāv zemnieku un strādnieku apspiešanu, izsūkšanu un kalpināšanu, jeb tās augšā pieminētās divējās važas, kurās latviešus ir saslēguši un tura lielgruntnieki un tirgoņi. Bet, ja šie garīdznieki aizstāv pieminētās divas važas, kurās latvieši ir ieslēgti, ja šie garīdznieki māca šodien padoties vienai varai, rīt otrai un parīt trešai u.t.t., pie tam katra no šīm varām runā un dara pretim, vai tad viņi vēl vairāk nesajauc vienkāršu ļautiņu galvas un sajēgumus, vai tad viņi neieved šos ļautiņus vēl briesmīgākā un vēl ļaunākā muļķībā, nekā lielgruntnieki un tirgoņi? Tiešām, tā arī ir!... Viņi ieslēdz latviešus vēl briesmīgākās un bailīgākās važās. Tātad tagadējā dzīves kārtība, pie kuras vairākums ir iekalts trijās važās, pie kuras šis vairākums tiek apspiests, izsūkts un nokalpināts, tiešām ir ļauna, nosodāma un nonicināma. Īsumā visu šo varētu izsacīt šādi: bruņinieki atņēma šo latviešu zemi un pārvērta viņu par savu īpašumu, iekaldami latviešu galvās to atzīšanu, ka šī zeme ir bruņinieku zeme,- īsi — lika pamatus verdzībai, mūžīgai izsūkšanai un kalpināšanai. Pēc tam ieveda verdzību šādi: latvietis negribēja mirt, lūdza no muižnieka zemi apstrādāšanai, un to arī dabūja par zināmu maksu. Un lūk, tiek ievesta neģēlīgā rente, izsūkšana, apspiešana, kalpināšana, verdzība. Kas nu galu galā izrādās? No vienas puses, rodas caurbiri, brīvie lielgruntnieki, dienas zagļi, blēži, veltēži, asins sūcēji, otra mūža ēdēji, neģēļi, rīkļu rāvēji, galvas nocirtēji, varmākas un citi ļaundari; no otras puses nepiekūstošie strādnieki, katra darba darītāji, visu derīgu lietu izgatavotāji, mūžīgie cietēji, dumjie vergi, kuri ir piespiesti liet ūdeni caurā traukā, bērt labību caurā maisā. Varena kārtība! Ja nu salīdzina šo tagadējo latviešu dzīves kārtību ar to kārtību, kas valdīja pagānu laikos, tad izrādās, ka pēdējā bijusi labāka. Labi, pielaidīsim, ka tā ir patiesība. Bet tagad jautāsim: ka pagānu laikos latvieši netika apspiesti, vai tādēļ tiem tagad der atgriezties pilnīgi pie šās kārtības, tas ir, vai latviešiem der dzīties iekļūt tādā kārtībā, ka viņus atkal var iekarot kaut kāds, nejēgu, salašņu, vazaņķu, slinķu un diedelnieku bars, tik tādēļ vien, ka ir apbruņojies ar labākiem kara ieročiem, nekā latvieši? Nekad un nemūžam! Tas būtu glupāki, nekā glupi. Bet latviešiem der atgriezties pie tās pagānu dzīves kārtības, kur viņus neviens vairs neiekaro, kur viņi netiek apspiesti, izsūkti un kalpināti - bet pie tam viņiem nevajag atmest tagadējos mantojumus, izgudrojumus un atradumus, kā dzelzceļus, tvaikmašīnas, dzirnavas, telegrāfus, grāmatu drukātavas un visas citas tagadējās zinības un atradumus, jo tikai visus tos piepaturot, viņus nevarēs tik viegli vārdzināt un kalpināt. Tātad tagadējā dzīves kārtība, no vienas puses, ir ļaunāka nekā senā latviešu dzīves kārtība, jo pie pirmējās ļaužu vairākums tiek uz to briesmīgāko apspiests, izsūkts, kalpināts un mocīts; bet no otras puses tagadējā dzīves kārtība ir labāka par pagānu laiku kārtību tāpēc, viņai piemīt visādi izgudrojumi, atradumi, zinības un mākslas, kas nepiemita pagānu laikos, un kuru trūkums atļāva Vakareiropas diedelniekiem iekarot un verdzināt veselu spēcīgu tautu. Tātad tagadējā dzīves kārtība, aiz iemesla, ka viņa atļauj ļaužu mazākumam uz to briesmīgāko apspiest,izsukt un mocīt ļaužu vairākumu, nav vairs attaisnojama.
Nu, manu lasītāj, ja tagadējā dzīves kārtība vairs nav attaisnojama, vai tad viņa vēl var pastāvēt, vai pareizāki, - vai tad viņu vēl der saudzēt un uzturēt?
Pastāvēt viņa var gan, kamēr viņu uztur, bet šo nekam nederīgo un neattaisnojamo dzīves kārtību neder vairs uzturēt, saudzēt un apsargāt, tāpēc, ka uzturēt der tikai to, kas ir labs, derīgs un attaisnojams, bet kas tāds nav, tas jāpārlabo, vai jāiznīcina. Tāpēc vai tagadējā dzīves kārtība, kur ļaužu vairumam jācieš visādas mokas, trūkumi un bēdas, kur tam jāir uz visu briesmīgāko apspiestam, izsūktam,kalpinātam un mocītam, vai tāda kārtība ir vajadzīga, derīga un laba priekš šī vairākuma, un tāpēc taisna un attaisnojama? Brīnums. Kā tad ļaužu mokas, ciešanas, bēdas, trūkumi un ļaunumi var būt labi un derīgi un vajadzīgi viņiem? Nekad un neparko ļaudis savās mokas un ciešanas neatradīs par labām un vajadzīgām! Tātad tagadējā nederīgā un netaisnā dzīves kārtība, kur ļaužu mazākums var apspiest un izsūkt ļaužu vairākumu, nevar vairs tikt aizstāvēta un uzturēta, bet ir vajadzīgs viņu pārlabot, vai iznīcināt.
Bet, ja nu tagadējā dzīves kārtība jāiznīcina, tad ar kādiem līdzekļiem tas izdarāms? Pielaidīsim, ka tagadējā dzīves kārtība jāapgāž ar dzelzi un ar uguni. Bet kurš tad būs tas apgāzējs? - Protama lieta, ka pirmais būšu es, otrais būs mans biedrs, kas tev, lasītāj, šo burtnīcu iedeva, un trešais būsi tu, ja tu šīm domām piekritīsi. Labi! Pielaidīsim, ka mums nekādi kavēkļi nestājas ceļā un ka mēs visi trīs veseli izejam uz tagadējās kārtības sagāšanu. Pielaidīsim arī to, ka mums būs tādi ieroči, ar kuriem mēs katru varēsim pie zemes gāzt, bet mums neviens nekā nevarēs padarīt. Kā lai mēs apgāžam tagadējo kārtību? Mēs varam izskaidrot un pierādīt visādiem piemēriem, ka tagadējā kārtība ir ļauna un nederīga, bet ja pie visa tā ļaudis mūs nesapratīs, un mums neticēs,ko tad lai mēs darām? Tad mēs varam vai nu atstāt ļaudis un aiziet no viņiem, nekādas pārmaiņas neizdarījuši, vai atkal nošaut viņus visus un izdarīt pēc mūsu domām vajadzīgās pārmaiņas,- labāk sakot, apgāzt tagadējo dzīves kārtību. Bet ja nu mēs viņus visus tiešām nošautu, vai tad mēs patiesi apgāztu tagadējo dzīves kārtību? Nē, neapgāztu vis; mēs tikai atņemtu viņiem visiem dzīvību, ko mēs tiem neesam devuši un ko nevaram dot, un pie tam nekādu kārtību neapgāztu, jo tagadējā dzīves kārtība var tikt apgāzta tikai tad, ja tagadējie ļaudis paliek pie dzīvības un ja viņi pieņem citādus sajēgumus, citādas domas, citādas pārliecināšanās un citādu atzīšanu savā savstarpējā satiksmē, nekā tie sajēgumi, tās domas un pārliecināšanās, pie kurām viņi tagad turas. Tātad tajā gadījumā, ja ļaudis mūsu izskaidrošanas nesaprot, tas labākais ir - atstāt viņus un aiziet no viņiem, bet nekādā ziņā nenomaitāt viņus, jo ja mēs viņus nonāvētu, tad pie pasaulē jau esošā ļaunuma mēs vēl jaunu pievienotu. Ja nu pēc šā pirmā neizdevīgā mēģinājuma, mēs vēl otru, trešu vai ceturtu reizi uzaicinātu ļaudis apgāzt tagadējo kārtību, un katru reizi ļaudis mūs atkal nesaprastu, tad mēs galīgi pārliecinātos, ka tagadējā dzīves kārtība nav apgāžama kara ieročiem, ar uguni un dzelzi, bet miera līdzekļiem, miera ieročiem. Šie miera līdzekļi un ieroči ir iestāstīšana , iepazīstināšana, izskaidrošana, pierādīšana un pārliecināšana. Tātad mums ir jāiepazīstina ļaudis ar tagadējās dzīves kārtības ļaunām pusēm, jāizskaidro, kādēļ šīs ļaunās puses ir ļaunas, jāpierāda un jāpārliecina, ka šīs par ļaunām uzrādītās puses tiešām ir ļaunas, - citiem vārdiem, caur iepazīstināšanu, uzrādīšanu, izskaidrošanu, pierādīšanu un pārliecināšanu mums jāved ļaudis pie atzīšanas, ka tagadējā dzīves kārtība ir ļauna, nederīga un ka viņa ir jāiznīcina. Šīs lietas dēļ katram no mums, kas saprot, ka ļaužu vairākums cieš mokas un visādus trūkumus, vienīgi aiz tā iemesla, ka ļaužu mazākums no viņa atņem viņam piederīgus, ar viņa rokām un spēkiem izgatavotus dzīves līdzekļus, kādu atņemšanu šis vairākums par atņemšanu nemaz neatzīst ,tāpēc, ka šā vairākuma prāts, domas un sajēgums, saprašana un atzīšana ir sajaukti no ļaužu mazākuma un tāpēc, ka šā vairākuma acis ir vēl aizvērtas, - īsi – katram no mums, kas visu šo saprot, katrā izdevīgā brīdī, katrā izdevīgā vietā un pie katriem izdevīgiem apstākļiem visiem spēkiem un sirdi jācenšas : 1) atvērt acis šim ļaužu vairākumam, modināt to no gara miega, uzrādīt tam, kādā briesmīgā, nejaukā, lopiņiem līdzīgā stāvoklī viņš atrodas ; 2) modināt jeb celt viņā gribu, iztikt ārā no šī nejaukā, lopam līdzīgā stāvokļa un iekļūt jaunā, labākā stāvoklī un 3) izstāstīt, kā var ārā tikt, t. i., izskaidrot viņiem, ka šīs lietas dēļ tiem vajag atmest tās domas un to atzīšanu, ka strādniekiem piederīgo un caur strādnieku rokām un spēka izgatavoto dzīves līdzekļu atņemšana, kas tiek izdarīta no ļaužu mazākuma, nav patiesībā atņemšana, nav nepielaižama, neciešama, neattaisnojama, - bet ka turpretim vajaga pieņemt tās domas, ka šāda strādniekiem piederīgu līdzekļu atņemšana ir gan otra īpašuma atņemšana, ir gan varmācība un tāpēc nepielaižama, bet nonicināma un nosodāma, īsi sakot,- katram,kas šo visu saprot,visādā ziņā jacenšās izskaidrot ļaužu vairākumam to patiesību,ka katras personas īpašums, tik ilgi vien ir šīs personas īpašums,kamēr stiprā puse viņu par šis personas īpašumu atzīst,t.i.,ja ļaužu vairākums jeb visu strādnieki , kā stiprākā puse atzīst savu zemi par lielgruntnieku zemi, tad šī zeme arī paliek lielgruntnieku zeme, un paliks tik ilgi, kamēr stiprākā puse to atzīs. Šobrīd ļaužu vairākums, jeb visi strādnieki kopā, ir gan stiprākā puse, jo viņu ir vismaz 10 reiz vairāk,nekā veltēžu. Turpretī agrāk, kad latviešus bruņenieki iekaroja, latvieši nebija stiprākā puse, jo viņiem tad trūka ieroču, kas bruņiniekiem. Un, tad nu mēs zinām vienkārt to, ka bruņinieki tikai 600 gadu laikā ar dzelzs, uguns un spēka palīdzību spēja iekalt latviešu galvās to atzīšanu, ka latviešu zeme ir bruņinieku zeme, un otrkārt to, ka ar bruņinieku līdzekļu palīdzību mums nav iespējams atvērt ļaužu vairākumam acis, pierādīt, kādā lopa stāvoklī viņš atrodas, tad mums dienām un gadiem, ar vārdu sakot,jākaļ,jākaļ mierīgiem ieročiem un līdzekļiem (caur stāstīšanu, pierādīšanu u.t.t.) no visas sirds, no visa spēka un prāta, līdz esam iekaluši latviešu galvās par visu pareizu sajēgumu. Kas to visu prot un to no visa spēka nedara, tāds savam brāļam — strādniekam nevēl labu, tāds nepalīdz savam tuvākam izkļūt no posta, tāds palīdz veltēžiem savu brāli turēt tumsībā, tāds palīdz to apspiest, apzagt un kalpināt, tāds palīdz krāt muižniekam bagātību uz sava brāļa rēķina, tāds ir muļķis un ļaundaris, jo viņš izsūcēju, apspiedēju un slepkavu biedrs un palīgs, tāds ir arī, — sev pašam nemanot, — izsūcējs, apspiedējs un slepkava. Tad nu, manu lasītāj, vēli labu savam tuvākam, savam brālim strādniekam, ja tu gribi viņam palīdzēt izkļūt ārā no posta, ja tu negribi par sava brāļa izsūcēju un slepkavu tapt, ja tu negribi apspiedēju, kalpinātāju, aplaupītāju, pievīlēju, asins sūcēju biedrs tikt. Stāsti, rādi mēnešiem un gadiem un vēl ilgāki saviem brāļiem - strādniekiem, līdz tu iestāstīsi un ierādīsi viņiem, ka tie tiešām tumsībā, muļķībā un nejēdzībā staigā, ka viņi sauc melnu par baltu, siltu par saltu u.t.t., ka viņu domas un sajēgumi ir sajaukti no viņu apspiedējiem un izsūcējiem, ka viņu acis ir aizvērtas, ka viņi ir iegrūsti, ieslēgti un tiek turēti lopiem līdzīgā stāvoklī, un tad modini viņos gribu, tikt āra no šī stāvokļa un iekļūt labākā stāvoklī, - un iestāsti arī, ka no šā ļaunā, lopam līdzīgā stāvokļa var ārā tikt tikai tad, ja viņi ar savām rokām un savu spēku izgatavoto īpašumu atzīs par savu īpašumu, bet ne par otra, ja viņi savu īpašumu piesavinās sev, izlietos un pārvaldīs paši, bet nedos otram izlietot un pārvaldīt, īsi sakot - tamēr stāsti un skaidro, līdz iekali viņiem galvā to pārliecināšanu, ka tagadējā dzīves kārtība, kura atļauj ļaužu mazākumam apspiest, izsūkt un kalpināt ļaužu vairākumu, turēt pēdējo muļķībā un verdzībā, ir nederīga un atmetama un ka jādibina jauna un labāka dzīves kārtība, tāda kārtība, kur neviens vairs nevar otru likt apspiest, izsūkt un kalpināt, un tur nevar pastāvēt un arī nevar radīties visādi veltēži, sliņķi un varmākas.
Vai šai ziņā ir jau kas darīts? Ar citiem vārdiem : vai jau kas darīts priekš netaisnās dzīves kārtības pārvēršanas labākā?
Ir gan mēģināts, un vispirms šāds mēģinājums Anglijā izdarīts 18. gadu simteņa beigās un 19. sākumā: Anglija sāka izlietot mašīnas visādu lietu izgatavošanai, pie tam tās tika lietotas arī pie visādiem darbiem, kā aršanas, ecēšanas, sēšanas u.t.t. Caur šādu mašīnu izlietošanu daudz vienkāršu vienkāršu strādnieku palika bez darba un maizes un daudz meistaru par vienkāršiem strādniekiem pie mašīnām. Otrkārt, izrādījās, ka priekš tādas lietas pastāvīgas ražošanas vajadzīgi lieli kapitāli, jo bez šādiem kapitāliem nav iespējams mašīnas iegādāt. Vienkāršiem strādniekiem šādu kapitālu nebija, jo pēdējie līdz mašīnu ievešanai visi jau laikam bija saplūduši saimnieku un kapitālistu rokās, un ar mašīnu ievešanu pavisam saplūduši pēdējo rokās. Tādā ziņā ceļās vienā pusē bagāti fabrikanti, darba devēji, un otrā pusē nabagi strādnieki. Tikai kopš šā laika vienkāršie strādnieki jeb proletariāts varēja iesākt nopietnāku cīņu pret pastāvošo kārtību un kapitālismu. Un viņi arī iesāka šādu cīņu. Viņi vispirms pretojās mašīnu izplatīšanai, jo katra jauna mašīna daudziem no viņiem atņēma darbu un maizi. Kuru mašīnu vien viņi iespēja iznīcināt,to iznīcināja un pašus mašīnu izgudrotājus vajāja. Bet kad vecu, iznīcinātu mašīnu vietā saimnieki iegādājās jaunas un pavairoja viņu sargus, un kad mašīnu ražojumi jeb izgatavojumi bija daudz glītāki no izskata un daudz lētāki cenā, nekā strādnieku roku izgatavojumi, tad pēdējos viņu dārguma un neglītuma dēļ neviens vairs nepirka, tad Anglijā strādnieki pārliecinājās, ka mašīnas nav iznīcināmas un ka pret mašīnām nav vērts cīnīties. Domāja un domāja angļu strādnieki un izdomāja, 1) ka vajag vienoties biedrībās un sacelties pret saimniekiem, darba devējiem, un pēdējos piespiest nepamazināt darba algu, un nepavairot darba stundas dienā, 2) kopīgi iesniegt parlamentam, jeb tautas vietnieku sapulcei sūdzības par kapitālistu pāri darīšanām un visādām apspiešanām un izsūkšanām. Angļu strādnieki izpildīja savu nodomu: viņi vienojās biedrībās, kuras izrīkoja vispārējus streikus, iesniedza sūdzības parlamentam, izpostīja dažas mašīnas u.t.t. Bet šīm biedrībām bija īss mūžs, jo viņas bij dibinātas priekš kāda labi šaura mērķa. Sasnieguši, vai nesasnieguši sprausto mērķi, biedrība arvien izputēja. Bet, tā kā angļu strādniekiem arvien vēl ļauni klājās, un viņi cieta visādus trūkumus un postu, tad, meklējot savu ciešanu avotus un cēloņus un viņu iznīcināšanas līdzekļus, tie nāca pie sprieduma, ka vajaga dibināt biedrību, bet ne uz īsu laiku un tādu šauru mērķi, jo tādas biedrības nespēja viņu mokas un ciešanas iznīcināt, bet pastāvīgas biedrības ar plašu mērķi. Un viņi arī dibināja biedrības, ar zināmu maksu un zināmiem noteikumiem, kura katram biedrim uz mata bija jāizpilda. Biedru pienākums tai laikā bija ļoti liels. Lieta ir tāda. Lai gan Anglijā valdnieka vara bija aprobežota jau 18. gadu simteņa beigām un zemi pārvaldīja pati tauta, taču strādniekiem uz to ciešāko bija aizliegts, atklāti vienoties biedrībās priekš savu cīņu apspriešanas ar saimniekiem un streiku izrīkošanas. Tāpēc strādniekiem bij jāvienojas slepenās biedrībās, un slepeni jārīkojas, un šo biedrību spriedumus katram biedrim vajadzēja slepenībā turēt. Bez tam tādā slepenā biedrībā ieņēma ne citādi kā tikai pēc nozvērēšanās un apsolīšanās, izpildīt un slepenībā turēt biedrības spriedumus. Lūk, visu šo cēloņu dēļ šīm biedrībām no sākuma bija maz biedru, un viņu darbības aploks nesniedza tālāk par pilsētu vai par apriņķi (uz laukiem). Bet tomēr šīs biedrības drīzā laikā sasniedza lielu spēku un varu. Visām vajāšanām par spīti, viņām bij iespējams izrīkot lielus streikus. Tā, par piem. kuģu būvnieku biedrībai Liverpulē bij tik liels svars, ka šīs biedrības priekšnieks jeb admirāls ar vienu rokas mājienu spēja uz 10 nedēļām aizturēt ostā atrodošos kuģu sūtīšanu uz ārzemēm. Audēju jeb vēveru biedrība Glazgovā 1812. gadā spēja sarīkot vispārīgu streiku. Tāpat vispārēju streiku izrīkoja kalnraču biedrība 6. maijā 1818. gadā . Visu šo biedrību spēks un spēja dibinājās kā uz pašu biedru drošību un izturību, tā arī uz citu strādnieku Iīdzjušanu un atspaidu. Jo lielāks Anglijas strādnieku šķiras aizstāvju skaits tika pakārts, jo sparīgāki un bezbailīgāki un tapa strādnieki. Uz savu biedru vajāšanu un sodīšanu viņi no savas puses atbildēja ar to ka sakropļoja un nonāvēja nodevējus,spiegus,nežēlīgos saimniekus un pārvaldniekus, dedzināja fabrikas un bojāja muižnieku darba rīkus. Šāda nevaldāma strādnieku biedrību enerģija beidzot pārliecināja parlamentu, ka aizliegšana strādniekiem vienoties biedrībās ir nederīga un kaitīga. Un, lūk, 1824. gadā angļu strādnieki izkaroja brīvību, atklāti nodibinot biedrības savu interešu aizstāvēšanai. Kopš šā laika strādnieku biedrības un pašpalīdzības kases nevarēja vairs iznīcināt pēc pirmā policista vai saimnieka iegribas, un strādnieku vadoņus nevarēja vairs par dumpiniekiem ieskatīt un uz likuma pamata bez žēlastības vajāt. No šā laika iesākās jauns laikmets Anglijas strādnieku kustības vēsturē.
Bet būtu kļūda, ja domātu, ka uz 1824. gadā izdotā likuma pamata angļu strādnieki bez kādiem kavējumiem varēja biedrībās vienoties, lai savas intereses aizstāvētu. Vispirms šinī pašā likumā atradās lieli aprobežojumi strādnieku biedrību darbības sekmīgai uzplaukšanai. Otrkārt paši saimnieki, pamatojoties uz savu kapitālu, ilgu laiku pretojās šo biedrību dibināšanai. No savas puses savienodamies biedrībās, saimnieki vairāk reižu apturēja darbu savās fabrikās, un tā atņēma maizi tūkstošiem, vienīgi ar to nolūku, lai varētu piespiest strādniekus izstāties no viņu biedrībām. Bet, neskatoties uz visu to, angļu strādnieki godam izturēja šo cīņu ar kapitālistiem, dēļ savas brīvības. Visām vajāšanām un visiem kavēkļiem par spīti, viņi vienojās plašās biedrībās,- dažām bij 20 000 biedru,- un piespieda kapitālistus ievērot viņu prasījumus caur streiku izrīkošanu, caur laikrakstu izdošanu, caur dažādu lūgumu iesniegšanu parlamentam, caur lielu sapulču izrīkošanu un caur saimnieku nodošanu tiesām.
Bet, lai gan angļu strādnieki panākuši to, ka šī šķira tiek cienīta un ievērota, ka viņu dienas alga ir tik augsta, ka citu zemju strādnieki par to i nesapņo, ka darba stundu skaits dienā ir saīsināts no 14 vai 16 stundām uz 8, un ka saimnieki un darba devēji nedrīkst viņus apspiest un vajāt, tad tomēr viņi apstājušies pusceļā, jo viņi cīnījušies un cīnās tikai strādnieku ražotājas darbības aizsargāšanas no kapitālistu patvaras, bet ne dēļ kapitālista varas galīgas iznīcināšanas, kā to dara sociālistu biedrības. Šīs biedrības sludina, ka ļaužu vairākuma mokas un ciešanas beigsies tikai tad, ja privātīpašums tiks iznīcināts, ja viņš pāries no privātpersonu rokām visu ļaužu rokās, ja viņš piederēs ne tikai nedaudziem, bet visiem ļaudīm, jo katrs tagadējais privātīpašums nav vis no viena privātcilvēka vien pastrādāts vai sakrāts, bet gan no ļoti daudz cilvēkiem. Un, ja šis privātīpašums ir no daudziem sagatavots un sakrāts, tad arī tikai šiem daudziem ir tiesības, šo īpašumu izlietot sev par labu, bet nekādā ziņā vienīgi tik kādam privātpersonām, kuras pie šī īpašuma gatavošanas nav ne pirksta pacēlušas. Šīs savas mācības pirmie sociālisti sludināja vispirms augstāko šķiru attīstītākām daļām un mēģināja tās pie šīm mācībām piedabūt. Bet tad izrādījās, ka caur šo mācību mierīgo sludināšanu nevar viss iekarot bagātnieku sirdis, ka visi šie varenie ir šo mācību briesmīgākie pretinieki, ka pārgājiens no tagadējās dzīves kārtības uz sociālistu kārtību mierīgā ceļā nav izdarāms, tad šīs domas atmeta un pieņēma jakobīniešu domas, ka šis pārgājiens ir jāizdara ar varu. (Jakobīnieši — sociālistu partija, kas māca, ka tagadējā dzīves kārtība ar varu apgāžama, un kas nosaukta par jakobīniešiem tāpēc, ka sastādīja savu paslepenu biedrību ar to nolūku, lai vecā valdība Francijā tiktu gāzta, un valdības vara nodota šīs biedrības rokās, jo viņa jeb tās locekļi gan tad zināšot nodibināt to labāko kārtību bez pašu strādnieku dalības ņemšanas). Ja nu šis būtu tas īstais vienīgais un pareizais ceļš priekš tagadējās dzīves kārtības gāšanas un citas ievešanas, tad šo ceļu arī vajadzētu staigāt visiem tiem, kas grib šo kārtību gāzt. Bet tur, lūk, ir tā vaina, ka šis nav tas īstais ceļš. To māca mums strādnieku kustības vēsture. Anglijas strādnieki savās cīņās ar kapitālistiem jo gaiši pierādīja, ka viņi paši ļoti labi prot aizstāvēt savas lietas, un uz to sīvāko cīnīties savu interešu dēļ, un ka caur šo cīņu viņu prāta attīstība un ticība uz saviem spēkiem ar vienu vairāk pieaug. Tāpēc šā gadu simteņa ceturtā desmitā radās tās domas, ka strādnieku atsvabināšanai jānotiek caur pašiem strādniekiem, un caur viņu pašu spēkiem, jo ja tagadējās kārtības gāšanu izdarītu vispirms viena cita šķira ar strādnieku šķiras piepalīdzību, tad arī šī šķira sagrābtu valdības varu savās rokās un strādniekus atstumtu pie malas. Strādniekiem vajaga vienoties un biedroties īpašā politiskā partijā, kas ar sparu cenšas iegūt strādnieku šķiras valdības varu . Bez tam Lasals mudināja dibināt «Vispārēju vācu strādnieku biedrību» un aicināja labākos un saprātīgākos ļaudis (tautas vietniekus, skolotājus, advokātus, ārstus) iestāties šai biedrībā par vienkāršiem biedriem, un ņemt dzīvu dalību pie šīs biedrības dzīves,- taču ļoti maz demokrātu šīm uzmudinājumam sekoja.
Drīz pēc «Vācu vispārējās strādnieku biedrības» dibināšanās Londonē 1864. gadā Marksa vadībā sāka dibināties otra liela strādnieku biedrība «Starptautiskā strādnieku biedrība,» kuras mērķus un vadošās domas uzzīmēja pats Markss šīs biedrības statūtos, bet kas galīgi tika pieņemti tikai Ženēvas kongresā 1866. gadā. Lūk, galvenākās domas kas ietvērtas šīs biedrības ustavā, jeb likumu pamatā:
1) Strādnieku šķiras atsvabināšanai vispirms jābūt pašu strādnieku šķiras lietai.
2) Cīņa dēļ strādnieku šķiras atsvabināšanas netiek vesta ar nolūku, lai vieniem ļaudīm par labu un otriem par ļaunu tiktu dotas jaunas privilēģijas, jeb priekšrocības, bet lai nodibinātos vienādas tiesības un vienādi pienākumi visiem un lai katras šķiras vara jeb valdība pār citām šķirām tiktu iznīcināta.
3) Strādnieku ekonomiskā atkarība no ražošanas līdzekļu īpašniekiem ir ļaužu moku, verdzības, nabadzības, prāta muļķības un politiskās apspiešanas avots. Tāpēc strādnieku šķiras ekonomiskā atsvabināšana, (strādnieku atsvabināšana no vajadzības, pārdot savu darba spēku) ir liels mērķis, kuram jāpadodas katrai politiskai kustībai.
4) Visu strādnieku pūles un cīņas šā mērķa sasniegšanai līdz šim laikam palikušas bez sekmēm dēļ vienprātības trūkuma starp katras lielvalsts jeb zemes dažādu darbu strādājošajiem strādniekiem.
5) Strādnieku šķiras atsvabināšana nav vienas valsts vai vienas tautas darbs, turpretim šī atsvabināšana ir no vienāda svara un vienādas vērtības priekš visām attīstītām tautām un var tikt sasniegta tikai ar visu tautu vienotiem spēkiem un palīdzību vienam no otra.
Šī biedrība bija tā pirmā, kas tik skaidri un vispusēji aizrādīja uz īsto ceļu priekš darba spēka atsvabināšanas no kapitāla varas. Šīs biedrības vadošie sajēgumi pēc tam ieviesās visu mācītu zemju sociāldemokrātisku partiju programmās.
---
Mosties, mosties reiz, svabadais gars!

No 1920g "Kopoti raksti" 1-6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Cēsīs un Valmierā, K.Dūnis izdevuma

Soda likumu vēsturiska attīstība un viņu filozofiskais pamats

Soda likumu vēsturiska attīstība un viņu filozofiskais pamats

1
Par soda likumiem sauc to likumu daļu, kas nosaka zināmiem noziegumiem zināmus sodus. Noziegums ir tāda vienas personas darbība, caur kuru tiek aizkārtas otras personas vai personu kopības tiesības. Vārdu «noziegums» šādā plašākā nozīmē ņemot, noziegumus var iedalīt divās šķirās: civilos jeb nesodāmos un kriminālos jeb sodāmos. Soda likumi nodarbojas tikai ar pēdējiem. Atrast, izpētīt un sakārtot sistēmā vispārējus principus un nosacījumus par noziegumiem un sodiem — tas ir soda likumu zinības uzdevums. Soda likumu zinība ir tikai jaunāko laiku panākums, bet sodi un soda likumi ir pastāvējuši pie visām vēsturiski pazīstamām tautām visos laikos, ja arī ne visur rakstīti, tad kā ierašas. Un, kā vispārīgi cilvēku ierašas un likumi, tā arī soda likumi ir grozīgi, vienā laikā savādāki nekā otrā, vienā vietā savādāki nekā otrā. Salīdzinot šos laika un vietas ziņā dažādos likumu veidus, izmeklējot viņu savādības cēloņus, iegūstam pareizus ieskatus par tagad pastāvošo likumu dabu, varam apspriest viņu nākamības virzienu un atrast līdzekļus, kā šo virzienu uz labo pusi veicināt. Tas likumu devēja uzdevums.
Soda likumu attīstībā un pārgrozījumos nekas nenotiek bez cēloņa, nekas nenotiek piepeši. Viss viņos izceļas pēc vispārēja, visā dabā valdoša attīstības likuma, pēc kura viena formācija pamazām rada otru, pēc kura tuvākā nākamība tikko atšķiras no pagājības, bet kur divi atstatākas formācijas, savu radniecīgo līdzību nezaudēdamas, tomēr skarbi izšķiras.

Soda likumu attīstības gājienu apskatot, var pamanīt trejādus veidus:
1) personiskais jeb pašatriebšanās veids,
2) valsts atbaidīšanas veids un
3) valsts labošanas un atsargāšanas veids.
Personiskos jeb pašatriebšanās soda likumus var nosaukt par pirmo veidu, tādēļ ka tie ir cēlušies cilvēku dzīves pirmā vēsturiskā laikmetā. Katra vēsturiska Eiropas tauta, pirms tā valsts dzīvi nodibinājusi, ir pārdzīvojusi šo likumu laikmetu. Bet uz zemes lodes vēl šos laikos atrodas daudz ciltis, kas nav tāļāk attīstījušās par šo pirmo soda likumu formāciju.
Pirmā veida soda likumus radījuši cilvēki, kas vēl dzīvoja dzimtās (ģimenēs), baros, ciltīs, pie kuriem vēl nebija attīstījusies sadzīves kopība valsts formā. Tādēļ ka šaī laikā starp vienu dzimtu un otru, starp vienu cilti un otru nepastāv nekāda vidutāja augstāka vara, tad katra dzimta un cilts pret citām dzimtām un ciltīm pati ar savu spēku iztiesā savas soda lietas. Aiz šiem cēloņiem šī pirmā laikmeta soda likumiem sekošs raksturs: šā laikmeta cilvēks, ja viņam tika padarīta skāde no citas dzimtas vai citas cilts locekļiem, ja viņš tika apvainots, ja viņa tiesības tika aizkārtas, bija (piespiests pats tiesāt vainas darītāju. Palīgā viņam gāja viņa dzimtas vai cilts locekļi. Šī tiesāšana, vai nu tā bija taisna, vai netaisna, aizvien atrada pretestību no skādes darītāja puses, ar kuru kopā turējās viņa dzimta vai cilts. Šādi, vienai pusei atriebjoties par skādi un apvainojumu, otrai pusei pret atriebšanos atgaiņājoties, izcēlās savstarpēji ienaidi un kari.
Tādēļ ka katrs uz skādi raudzījās no savu personisku interešu stāvokļa, tad par sodāmu noziegumu tika ieskatīta katra kaitīga darbība. Caur to kriminālā netaisnība neizšķīrās jeb gandrīz neizšķīrās no civilās netaisnības. Noziedznieks, ja nespēja maksāt, palika par vergu, tāpat kā maksāt nespējējs parādnieks. Parādus piedzenot, izlietoja tādas pašas mocības, kā noziedzniekus sodot. — Tikumīgās atbildības sajēgums gandrīz gluži nepazīstams. Par vainīgu tiek uzskatīts tas, kura miesas spēkiem izdarīta kaitīga darbība jeb kas, pats negribēdams, nejauši piedalījies pie nozieguma. Tādēļ arī šaī laikā tikko manāma starpība starp tīšu un netīšu noziegumu. Sodīti tiek arī ārprātīgi un bērni visjaunajos bērnības gados.
Vienīgi personīgi apsverot padarīto skādi, arī maz manāma šķiršana starp vairāk un mazāk ievērojamiem noziegumiem jeb noziegumu pakāpieniem. Tādēļ sods bija līdzīgs slepkavam, zaglim, līdzīgs arī apvainotājam vārdiem.
Apvainotais izdara atriebību satracībā, kuras stiprums atkarājas mazākā mērā no lietišķiem cēloņiem kā no apvainotā pašīgiem ieskatiem par viņam padarīto vainu. Tādēļ arī sods, neaprobežotās dusmu jūtās izpildīts, parādās visbriesmīgākos veidos. Šaī laikmetā izceļas tādi miesas sodi kā mocīšana un locekļu nociršana, nāves sods, vienkāršs un kvalificēts, tas ir, ar mokām savienots. — Vispārējai valsts varai trūkstot, sodīšanu izdara ar dzimtas vai cilts spēkiem. Tādēļ aizvienam tas, kam lielāka vara, izbēg no soda, kas viņam būtu jācieš. Še izceļas ieskati, ka stiprais netiek sodīts, kuri vēlākos laikos pārvēršas sodu nevienādībā ik pēc kārtām.
Pie soda likumu pirmā veida savādībām pieder arī tā saucamās kompozīcijas, t. i., nozieguma atlīdzināšana naudā. Ka kompozīcijas pieder pie soda likumu pirmā veida, redzams, pirmkārt, no tam, ka pienākums viņas maksāt krīt uz visiem apvainotāja dzimtas locekļiem, tāpat kā tiesība viņas dabūt pieder visiem apvainotā dzimtas locekļiem; un, otrkārt, no tam, ka vislielāko noziegumu varēja atpirkt tāds, kam bija ko samaksāt, kamēr pati niecīgākā vaina nabadzīgo varēja gāzt smagā sodā. — Tātad ari kompozīcijās parādās spēka tiesība; noziegums tiek ieskatīts par tikai mantas ziņā kaitīgu darbību, neievērojot nemaz tikumīgo vainu — vārdu sakot, tiek ieskatīts par tādu vainu, no kuras var atpirkties, zināmu summu naudas samaksājot.— Bet tomēr kompozīcijas liecina par lielāku attīstību ļaužu kopības ziņā nekā dzimtas un cilts savrupība, un tādēļ arī atrada drusku pilnīgāku likumu veidu, pārejas veidu no pirmā pakāpiena uz otro. Tas redzams no tā, ka kompozīciju sistēmā jau parādās kaut kādas augstākas varas līdzdarbība un ka kompozīcijas vēl ilgi paliek spēkā, kad jau nodibinājusies vispārēja valsts vara.
Otrā veida soda likumus izstrādājuši cilvēki, valsti nodibinājot. Šā laikmeta valsts raksturs notēlojas maza pulciņa priekšrocībās un lielākās ļaužu daļas verdzībā un beztiesībā. Tādēļ ari šī laika soda likumos redzami tādas valsts darbības iespaidi, kas dibināta uz priekšrocībām (privilēģijām) un verdzības. — Valstij izceļoties un vispārējai valsts varai nodibinoties, sodīšanas tiesība pāriet no dzimtas un cilts šās varas rokās, un tādēļ, ka šī vara aizstāv plašākas intreses nekā dzimtas un cilts intreses, tad arī noziegumu uzskata no vispārējāka stāvokļa: nevis ka tas aizkar personiskas, bet valsts intreses. Tādēļ, vienkārt, aprobežo viņa apmēru, apzīmējot par noziegumu tikai šām pēdējām intresēm kaitīgu darbību, otrkārt, tas paplašinājas, izceļoties jaunām, priekšējā laikmetā nepazīstamām vispārējām valsts intresēm, kuru aizskaršana tagad tiek sodīta. — Privātpersonu darbība var rīkoties tikai nesvarīgākās lietās; tiesība noteikt, ko jāuzskata par noziegumu un kā tas sodāms, tāpat arī soda izpildīšana pāriet valsts rokās, kura nodibina tikumīgas atbildības principu, tas ir, noziegumu neuzskata par noziegumu tādēļ vien, ka caur to izcēlies kāds zaudējums, kā tas bija iepriekšējā laikmetā, bet tādēļ, ka nozieguma darītājs tīkojis viņu tiešām darīt. — Kamēr par noziegumu turēja privātām vai cilts intresēm kaitīgu darbību, tamēr atļāva privātlīgumus, vainas deldēšanu caur izlīgšanu, kura pa lielākai daļai notika, naudu samaksājot; bet noziegums pēc otrā veida soda likumiem, kā vispārībai kaitīga darbība nav izlabojams ne caur kādiem miera līgumiem, nei naudas maksājumiem pašu starpā, bet viņa darītājam jācieš valsts noteiktais sods. Šis sods tiek uzlikts tikai tam, kas noziegumu gribējis darīt un piedalījies pie tā izdarīšanas. Šā laikmeta soda likumi, vispārīgi ņemot, atsvabina no atbildības noziedznieka nevainīgo dzimtu, tāpat arī nepilngadīgos, kas noziedzas, nesajēgdami nozieguma, un ārprātīgos. Valsts vara, kā neitrāla vara, mierīgāki un vienādāki apsver noziedzīgo darbību. Viņa, savaldīdama privātpersonu kaislības un dusmu jūtas, nodibina šai laikmetā, kaut arī rupjā veidā, pirmos noteikumus nozieguma apsvēršanai, par mērauklu ņemot aizkārto tiesību svarīgumu, padarītās vainas lielumu un tikumīgās atbildības augstumu. Bet tādēļ, ka šā laikmeta soda likumus radīja tādas valsts darbība, kas bija izaugusi uz agrākajiem privātatriebšanās laikos valdošiem elementiem, tādas valsts, kura, vienkārt, dibinājās uz priekšrocībām un verdzības un kurai, otrkārt, mūžīgi bija jācīnās ar viņai naidīgiem spēkiem, tad arī šajos likumos valda nokārtots pašatriešanās gars, un viņu pamatteikums, ka redzams, ir tas: jo vairāk bailes, jo vairāk taisnības. Viņi ir sakrājuši visus agrāko laiku briesmīgos sodus, noteikdami par vispāreju, pastāvīgu un vairāk vai mazāk negrozāmu to, kas agrāk bija privāta, grozīga un no katras personas ieskatiem atkarīga lieta. Tādēļ šo laiku sodu sistēma pastāv pa lielākai daļai nāves soda vissāpīgākos veidos, dažādu locekļu atņemšanā vai samaitāšanā, miesas sodos, mantas un citu cilvēkam piederīgu tiesību atņemšanā. — Uz priekšrocībām un verdzības dibinātas valsts rokās būdami, šā laika sodu likumi un sodīšanas kārtība mudžēt mudž visādām juridiskām un faktiskām sodu nevienādībām, — sodi tiek atlaisti vai pavieglināti privileģētām personām, paasināti zemākām, apspiestām kārtām.
Augšā jau teicām, ka pāreja no viena soda likumu veida otrā nenotiek piepeši, bet pamazām, tādēļ ka tai laikā, kad parādās jaunas likumu kārtības dīgli, agrākējā kārtība vēl ir pilnā spēkā. Pēc tam, cik jaunā paliek stiprāka, tik vecā zaudē savu spēku, kamēr viņa pilnīgi izzūd, valdību atstādama otrai, kura savukārt atkal tūlīt stājas cīniņā ar izcēlušos trešo. Pēc šā attīstības gājiena kopā ar otrā veida soda likumiem vēl ilgi pastāv pirmā likumu veida atliekas. Tas redzams it īpaši no tā, ka personiska ienaida un kompozīciju sistēma vēl ilgi turpinājās, kad jau izcēlusies un nostiprinājusies valsts vara.
Būdama to elementu pēcnācēja, kas radīja pašatriebšanās soda likumus, valsts vara visās lietās, kas uz viņu zīmējās, nepārgrozītus piesavinājās pašatriebšanās likumu noteikumus. Tādēļ arī noziegumi pret valsti šaī laikmetā tiek sodīti pēc iepriekšējā laikmeta ieskatiem, neizšķirot, cik svarīgas aizkārtās tiesības, cik liela padarītā vaina, vai tā darīta ar ļaunu nodomu vai ne. Atbildība, kā agrāk, krīt ne tikai uz vainīgo, bet arī uz viņa nevainīgo dzimtu, kas agrākējā laikmetā notika pie visiem noziegumiem.
Atrazdamās zem garīdzniecības iespaida, kurai liela dalība pie valsts radīšanas un nopelni pie tikumīgas rīcības nodibināšanas jeb būdama ar garīdzniecību savienota un viņu sargādama, vispārējā valsts vara arī veicina sajēgumu par noziegumiem pret reliģiju un tiklību, skatīdamās uz šiem noziegumiem vienīgi no garīdzniecības interešu stāvokļa un sodīdama tos pēc agrākejo laika kārtības. Tādēļ šī laikmeta soda likumi dažnedažādas nevainīgas darbības pieskaita pie reliģijas noziegumiem, kuri tiek sodīti ar smagajiem agrākējo laiku sodiem.
Trešā veida soda likumi panākami iekšēji pilnīgi nostiprinātā, spēcīgā valstī, tādā valstī, kurā nepastāv priekšrocības un politiska apspiešana un kura tādēļ pamatota uz visu pilsoņu līdzīgām tiesībām likumu priekšā, uz domām, ka valsts mērķis ir drošu dzīvi un labklājību sagādāt ne tikai mazam pulciņam, bet visiem pilsoņiem bez izņēmuma.
Bet tādēļ, ka līdzīga valsts vēl nebūt nav pilnīgi nodibinājusies, tad arī soda likumu trešo veidu, pie kura pieder visu tagadējo Eiropas tautu soda likumi, nevar vēl uzskatīt par pilnīgi nodibinājušos. Jaunais likumu virziens atmetis visas pirmā laikmeta likumu savādības, kas bija iespiedušās un uzglabājušās otrā. Taču viņā vēl pamanāmas visas galvenākās savādības iz otrā laikmeta; kamēr pēdējās izmirs un kamēr šolaiku ieskati iegūs visās zemēs pilnīgu valdību, aiztecēs vēl labs laika sprīdis.
Soda likumu trešā veida raksturiskās puses šādas:
Noziegums tiek uzskatīts par vienlīdzīgi kaitīgu darbību, kas prasa vienlīdzīgu sodu, lai noziedznieks piederētu pie kādas šķiras piederēdams; šis ieskats dibinājās uz vispārējā likuma, ka soda likumu priekšā visi līdzīgi, ka soda likumi nepazīst nekādas priekšrocības.
Noziegums ir tā cilvēka personiska lieta, kas viņu darījis. Tādēļ nekādos noziegumos dzimta nav atbildīga par savu locekli.
Par noziegumu uzskata tikai tādu darbību, kura satura sevī materiālu uzbrukumu otra tiesībām. Uz šā pamata iz noziegumu skaita izslēgtas daudz darbības, kurām nav minētās īpašības un kuras pirmā un otrā laikmetu soda likumos ieņem vietu vissmagajos noziegumos pret valsti, reliģiju un tikumību.
Sods ir tikai nepieciešama vajadzība, kuru jāievēro, lai aizsargātu iemantotās tiesības. Tādēļ, viņu izpildot, tiek atmesta cilvēku mocīšana un bendēšana, tiek atmesti visi pirmā un otrā laikmeta necilvēciskie sodi, kuru izcelšanās izskaidrojama caur personiskām neaprobežotām dusmu un atriebšanās jūtām. Mocības, locekļu atņemšanu, miesas sodu, nāves sodu — šā laikmeta soda likumi, vispārini ņemot, nepazīst. Ja šie sodi arī vēl šur tur Eiropā pastāv, tad tas liecina, ka iepriekšējā laikmeta atliekas vēl diezgan stipras un ka jaunie ieskati vēl galīgi visur nav iespiedušies.
Pieņemdami vispārējos, agrāki pastāvējušos atbildības principus, trešā laikmeta soda likumi cenšas viņus tā specializēt (sīkāki noteikt), kā labāki būtu nosvērts vainas un sodāmībās lielums, skatoties pēc aizkārto intrešu īstā svarīguma, pēc padarītās skādes dabas un pēc tā, kā un cik pie skādes padarīšanas piedalījusies noziedznieka griba.
Galvenākais šo likumu laikmeta sods ir brīvības atņemšana, caur ko vislabāk parādās soda nolūks apsargāt dabiskās un iegūtās tiesības pret varmāciskiem uzbrukumiem. Bez tam tagadējo laiku valsts šo sodu cenšas padarīt lietderīgu, izlietodama apcietinājumu par noziedznieka labošanas līdzekli. Šo mērķi grib sasniegt, noziedzniekus katru par sevi apcietinot, viņus dažādi darbinot, stingrāki izturoties pret stūrgalvīgiem, spītīgiem noziedzniekiem nekā pret tādiem, kas savu vainu acīm redzot nožēlo un grib laboties. Labošanās iestāžu ierīkošana ir viena no šolaiku soda likumu raksturiskākām pusēm.
Apskatīdami šo soda likumu attīstības gaitu, mēs redzam, ka tie ir pilnīgi zināma laika cilvēku darbs, ka viņos atspoguļojas cilvēka raksturs un sadzīves veidi, kādos kuru reizi viņš atradies.
2
Fakts, ka soda likumi pastāvējuši pie visām tautām visos cilvēces attīstības laikos, pats no sevis jau aizrāda uz to, ka cilvēkos vajaga būt pastāvīgiem cēloņiem, kas izceļ šādus likumus un sodus. Bet fakts vien, ka soda likumi pastāv, nepietiek viņu pamata izskaidrošanai. Zinība, kā cilvēka prāta ražojums, cenšas uzmeklēt visām lietām prātīgu, vismaz saprotamu un pietiekošu cēloni, uzskata par savu uzdevumu atrast ne tikai ārējo, bet arī iekšējo, tas ir, vienīgi pareizo pamatu soda likumos un sodos. — Tā izcēlušās tā saucamās soda teorijas. — Pastāvošās soda teorijas parasts iedalīt divās šķirās:
1) absolūtās teorijas, tas ir, tādas, kas noziegumu sodīšanu pašu par sevi uzskata par vajadzīgu, lai arī caur to netiktu sasniegts nekāds mērķis;
2) relatīvās teorijās, tas ir, tādās, kas noziegumu soda tikai tādēļ, ka caur sodīšanu grib panākt kādu mērķi, piemēram, sadzīves drošību.
Pie absolūtajām teorijām pieder
a) teorija, kas sodu uzskata par dieva iestādītu. Par tādu to tura Mozus likumos, par tādu to izskaidroja viduslaikos, un tā mācīja arī jaunākā laikā vācu prātnieks Štāls;
b) teorija, kas sodu uzskata par «kategorisku imperatīvu», t. i., par iedzimušu, negrozāmu praktiskā prāta prasījumu: cilvēka praktiskais prāts uzliekot viņam pienākumu izpildīt tikumības likumus un prasot sodu viņu pārkāpējiem. Šo teoriju uzstādīja Kants;
c) Hegeļa teorija, pēc kuras sods izlīdzina plaisu, kas caur noziegumu izcēlusies starp noziedznieka privātgribu un vispārējo gribu, kura parādās likumos;
d) teorija, kas pamatojas uz cilvēkā iedzimušām taisnības jūtām; pie šās teorijas turas it īpaši daži jaunlaiku kriminālisti.
Pie relativajām teorijām pieder
a) atbaidīšanas teorija, kas sodu uzskata par atbaidīšanas līdzekli, lai nedarītu noziegumus;
b) psihiskā spaida teorija, pēc kuras likumos piedraudētais sods izdara psiķisku (garīgu) spaidu uz cilvēka gribu un tā to attura no nozieguma;
c) Bentama teorija, kas uz sodu skatās kā uz iestādi, kura nejauj noziegumam atkārtoties nākamībā;
d) Hobesa, Loka un Rusoa teorijas, pēc kurām sods dibinājās uz vispārēja līguma un tiek uzlikts vispārības labā;
e) labošanas teorija. Pēc viņas sods vajadzīgs kā noziedznieka labošanas līdzeklis.
Zīmējoties uz absolūtajām teorijām, jāsaka, kā tā, kura dibinājās uz ticības jūtām, pazaudē savu nozīmi līdz ar šās ticības izzušanu. Tāda tā teorija, kas sodu uzskata par dieva iestādi. Šī ir visvecākā, pirmā un otrā soda likumu laikmetā valdošā teorija. Viņu idealizēja privātatriebšanos un viduslaiku atbaidīšanas sistēmas, kaut gan tām bija tīri reāli cēloņi. — Citas, piem., Kanta un Hegeļa teorijas, ir metafiziski ražojumi, kuriem nav praktiski ziniska svara. Hegels nosauc noziegumu par vispārējās gribas noliegšanu (negāciju), sodu par otru noliegšanu, kas, pirmo iznīcinādama, rada ko jaunu. — Arī jaunlaiku absolūtās taisnības teorija ir vairāk relatīvs nekā absolūts jēdziens. Absolūti taisns sods ir tikai tai ziņā, kādā tas nepieciešami vajadzīgs. Arī sajēgums par to, kas ir taisnība, nav nekāds pirmatnējs, negrozāms, patstāvīgs, bet cilvēku radīts, atkarīgs un grozīgs. Tādēļ arī katrā vēstures laikmetā cilvēki, radīdami soda likumus, kuriem par cēloni tolaiku sadzīves savādības, ir pārliecināti, ka šie likumi pilnīgi taisnīgi, kaut gan tie vēlākos laikos tiek atmesti kā netaisni un pretēji jauniem dzīves apstākļiem un taisnības ieskatiem. Tādēļ, ka taisnības sajēgums nav patstāvīgs, bet atkarīgs, nevar uz tā pamatot vispārēju soda teoriju. Sods nav tādēļ vajadzīgs, ka tas taisnīgs, bet tādēļ taisnīgs, ka vajadzīgs.
Relatīvās teorijas taī ziņā viena otrai līdzīgas, ka viņas visas sodu pamato uz kopdzīves vajadzības un labuma. Ievērojamākā no viņām ir tā saucamā labošanas teorija, jo tā vistuvāki stāv jaunlaiku soda praktikai. Kamēr atbaidīšanas teorija cer panākt savu mērķi, jo stingrus sodus uzlikdama, tamēr labošanas teorija lielāko svaru liek uz to, ka soda laiku izlietotu noziedznieka tiklīgai labošanai. Tomēr, ja labošanas teoriju gribētu konsekventi izpildīt, tad vajadzētu pat lielākos noziedzniekus pēc īsa soda laika vai bez soda palaist vaļā, ja pārliecinātos, ka viņi labojušies un nākamībā izturēsies bez vainas, kamēr sods par vismazākajiem pārkāpumiem varētu vilkties gadiem, pat visu mūžu, ja noziedznieks nebūtu labojams. Bez tam vēl būtu jāizšķir svarīgs jautājums, kā var pazīt, ka noziedznieks tiešām labojies, un kam uzticēt, lai to izpēta.
Var teikt, ka neviena no pastāvošajām soda teorijām nav pilnīgi pareiza. Tādēļ arī katrai atradies savs kritiķis. Viņu nepareizība tā, ka tās vienu soda cēloni pieņem par vienīgi pareizo un uz tā caur loģiskām operācijām uzceļ savu teoriju, maz vai nemaz neskatīdamās uz praktisko dzīvi. Taču zinības mērķis nav sacerēt skaistu, loģiski pareizu, ar dzīvi nesavienojamu teoriju, bet uzmeklēt, cik iespējams, sodam tādus cēloņus, dzinekļus un mērķus, kādi cilvēcē visos vēsturei zināmos laikos pastāvējuši un kādi pastāv vēl tagad. Šos visos laikos pastāvējušos soda pamatus var izteikt šādos vārdos: noziegums cilvēkam atņem kādu materiālu vai morālisku mantu un caur to viņu apvaino. Cilvēks tiek izkustināts no normālā stāvokļa un viņā saceltas dusmas, bailes un rūpes par nākamību. No šā pēdējā stāvokļa izceļas trejādi dzinekļi: 1) atriebties jeb ļaunumu ar ļaunumu atmaksāt; 2) uz priekšdienām apsargāt sevi pret noziegumu, vai nomaitājot savu apvainotāju, vai viņam atņemot iespēju turpmāk kaitēt, vai uzliekot sodu, kas lai citus atbaida no nozieguma darīšanas; 3) atdabūt, ja iespējams, materiālo, caur noziegumu atņemto mantu, — vismaz dabūt pēc apvainotā domām, pietiekošu atlīdzināšanu.
Minēto treju dzinekļu vadāms cilvēks zināmā laikā vienam no tiem padodas lielākā mērā nekā citiem ik pēc civilizācijas pakāpiena. Tā atriebšanās jūtas un vēlēšanās atdabūt zaudēto mantu vai dabūt viņas vietā atlīdzinājumu bija galvenākie dzinekļi uz soda izlietošanu cilvēkos, kad tie vēl nebija nodibinājuši valsti. Tādēļ šim laikmetam raksturiskais soda veids ir tīra atriebšanās un kompozīcijas jeb nozieguma atpirkšana. Un vēl līdz mūsu laikiem redzams atriebšanās elements, zināms, ne personiskās, bet valsts atriebšanās, kuru daži jaunlaiku kriminālisti tura par soda galvenāko pamatu. Tāpat vēl šos laikos soda likumos ildzinājas atlīdzināšanas ideja, kaut gan tai mazāka Loma. Iz dzinekļa apsargāt sevi pret zaudējumiem un uzbrukumiem, iz šā ar atriebšanās jūtām saistītā dzinekļa izcēlās viduslaiku atbaidīšanas teorija, kura sprieda visbriesmīgākos sodus. Atbaidīšanas teorija savā asajā veidā beigusies, bet nevar teikt, ka personiskās un valsts apsargāšanās dzineklis šobrīd vairs nesaudzē atbaidīšanas paliekas sodu sistēmā, kaut gan, kā rādās, sāk ieskatīt, ka šo mērķi var labāki sasniegt, sodu pārvēršot vienīgi apcietināšanā un, cik iespējams, labošanā, atmetot pavisam atbaidīšanu, tādēļ ka jāšaubās, vai pēdējai pavisam kāda iespēja noziegumus mazināt. Beidzot vēl jāpiemin materiālistu un sociālistu teorijas.
Viņas abas līdzīgas un atšķiras no citām teorijām tai ziņā, ka noziedznieku neuzskata par vainīgu pie nozieguma. Pēc materiālistu domām, pēc kurām gara darbība atkaras no miesas darbībām, kā vispārim cilvēka griba, tā arī noziedznieka ļaunā griba nav brīva, bet viņai par cēloni zināms organisma stāvoklis; tātad noziegumu nevar par vainu likt viņa darītājam, bet noziedzīgā griba uzskatāma tāpat kā, piem., kāda vājība. — Sociālisti atkal domā, ka pie nozieguma vainīga sadzīves sliktā iegrozība. Viņi tic, ka, sadzīves kārtību viņu garā reformējot, beigtos visi vai lielākā daļa noziegumu un mitētos soda vajadzība.
Tērbatā 1890. g. oktobra m.

Kārlis Egle. Komentāri

Eduarda Veidenbauma kopotu rakstu otrajā sējumā ievietoti Veidenbauma zinātniskie un populārzinātniskie apcerējumi un vēstules, kā arī bibliogrāfija par viņa darbiem un rakstiem par viņu.
No zinātniskajiem darbiem saglabājusies četri apcerējumi. Trīs no tiem iespiesti krājumā “Pūrs”, ko izdeva grupa toreizējo Tērbatas universitātes studentu: Sodu likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats (Pūrs I, 1891), Vairāk gaismas! (Pūrs II, 1892) un Apcerējumi iz mekānikas (Pūrs III, 1894). Ceturtais un pats zīmīgākais no tiem, “par privātīpašumu, kapitālismu un strādnieku kustību”, nav nobeigts, palicis bez virsraksta rokrakstā; to tikai vēlāk, 1908. g., Edvards Treimanis uzņēmis Veidenbauma kopotos rakstos, uzlikdams virsrakstu “gabals iz tautsaimniecības”. Šo sacerējumu cara laika cenzūra tūlīt konfiscēja, tiklīdz šī kopotu rakstu burtnīca bija iznākusi, un tiesa redaktoram Ē. Treimanim piesprieda cietuma sodu.

Tāpat kā citu progresīvi noskaņotu latviešu studentu darbi studiju gados Tērbatā, arī šie Veidenbauma apcerējumi radušies studentu zinātniskās pašdarbības ierosmē. Studentu pulciņš jeb studentu zinātniskā biedrība, tā sauktie “Pīpkaloņi”, kas tā dēvējās viena no šī pulciņa dibinātāja un rosīgākā locekļa — Pīpkalēja vārdā, savās sanāksmēs lasījuši referātus un tos pārrunājuši. Ievērību arvien izpelnījies Eduards Veidenbaums ar saviem referātiem. Ar asu pētnieka skatu Veidenbaums jaunu vielu uztvēris ne vien zinātniskā literatūrā, bet jaunas atziņas smēlies arī no citiem revolucionāri noskaņotiem studiju biedriem. Tautas rakstnieks Andrejs Upīts uzsver, ka Veidenbaums Tērbatā tolaik saticies ar krievu, poļu un citu tautību revolucionārajiem studentiem un to ierosmē ne tikai iepazinies ar marksistisko literatūru, bet guvis ieskatu arī par to, ka inteliģences izplatītās teorijas modina proletariātu cīņai. Literatūrzinātnieks Antons Birkerts, pētīdams sociālistisko ideju ietekmi Veidenbauma pasaules uzskatā un daiļradē, jaunākā laikā ceļ gaismā dokumentus, kas to apliecina.
Bez šiem lielākiem apcerējumiem pazīstami arī daži piezīmju uzmetumi, kas vai nu radušies kā mazi pirmuzmetumu varianti, viena vai otra apcerējuma tēmu pārdomājot, vai arī jaunu iecerētu darbu ierosmē. Veidenbauma kopotu rakstu 1926. g. izdevumā, 763.— 764. Ipp., Rūdolfs Egle atzīmē dažus. Tā, piemēram, Veidenbaums 1883. gada piezīmju burtnīcā rakstījis:
“1848.— 50. gadu jukas nogurdināja un noņēma spēku visām no revolūcijas aizņemtām zemēm, tā ka tās ilgi nevarēja iestiprināties. Itālijā mēs redzam tautu, kas par velti nopūlējusies no trīssimts gadus ilgā politiskā miega uzcelties, kas vecos apstākļos vairs nevar dzīvot un jaunus nespēj sasniegt; Ungārijā uzvarētu tautu celmu, kas tikko iemantotās civilizācijas un pilsoņu brīvības mantas karstā nāves cīniņā pazaudējis un kam uz savas agrākajās laimes drupām jaunas dzīves formas jārada, Vācijā nogurušu tautu, kas niecīgā cīniņā pēc politiskas vienības savus labākos spēkus izlaidusi un izšķiedusi, salauzītu valsts būšanu bez cieta un pastāvoša likumīga pamata, postītu familijas un valsts saimniecības labumu. Turklāt visās malās bēgļus, notiesātos un apcietinātos neskaitāmā pulka. Apsūdzības un proceses bez mēra un gala: izbiedējušu ierašu rupjību, mazinātu goda un pienākuma sajušanu, vissvētāko taisnības mācību apgriešanu un sajaukšanu.
Šās bezspēcības un pārgrozības visbēdīgāko bildi rāda Francija, šī vētrainā zeme, kas caur savu lielumu, savu vēsturīgo un politisko dzīvi jau no senatnes tik . lielu iespaidu darījusi.”
Fragmentā doma sasaucas ar tiem uzskatiem, kas vēlāk plaši izvērsti 1886. gada apcerējumā par privātīpašumu, kapitālismu un strādniecību. Veidenbaums jau uz slimības gultas gribējis uzrakstīt tādu pašu apcerējumu par Baltijas apstākļiem, izmantojot šādus uzmetums, bet nodomu atmetis slimības dēļ. Atlicies tikai ar zīmuli uz Aleksandra Dauges 1892. gada martā rakstītas vēstules uzmests fragments:
“Augšā izteiktās domas zīmējas uz Vāczemi un vispār uz Vakareiropas būšanām; es viņas atstāstīju, domādams, ka arī latviešiem nebūs neinteresanti ar tām iepazīties. Te cēloņi, kādēļ bagātākie pieņem viduslaiku un muižniecības ierašas, rakstnieks (Kārs) pieved bagātnieku nolūku senos ļaudis, jo vairāk izsūkt. Baltijas apstākļi pa daļai līdzinās Vakareiropas apstākļiem. Arī pie mums turīgākie un lepnākie noslēdzas no citiem un pieņem savas ierašas, bet še tas vēl nenotiek apzinīgā nolūkā nabagākos izsūkt. Smalkas ierašas, lepnu dzīvi turīgākie pieņem vienkārši aiz lepnības un lielīšanās. Tas īpaši redzams pie dažiem turīgiem latv. saimniekiem. Bet arī šāda atšķiršanās ļoti kaitīga un galu galā var pacelt tikpat stipru plaisu un ienaidu starp kalpiem un saimniekiem, kā redzams Vakareiropā. īstenībā šo jauno aristokratu pamata likums ir tas, ka cilvēks ir tikai tik cienījams, cik tam naudas, tātad krietnību vērtē pēc naudas. Šādi ieskati apzīmē tikumības grimšanu un tādēļ mums tiem visiem spēkiem pretim jāstrādā.”
Laikrakstos, tāpat arī Aronu Matīsa sastādītajā aforismu antoloģijā “Bāka” (1923., 1042. Nr.) sastopam dažus Veidenbauma izteicienus, lai gan parasti dzejnieks mēdzis pārfrāzēt pazīstamu klasisko dzejnieku un prātnieku izteicienus un tautas parunas. “Bākā” uzņemts šāds Veidenbauma izteiciens: “Vajadzīgi bez gala mums labi un lieli ideāli, bet, lai viņu valdību tiešām varētu nodibināt dzīvē, priekš tam mums pa- šiem jābūt labiem un lieliem.” Veidenbauma papīros tāds uzmetums nav atrasts, Rūdolfs Egle domā, ka to atzīmējis Aleksandrs Dauge.
Šai izdevumā uzņemti Veidenbauma apcerējumi tādi, kādi tie ievietoti 1926. gada kopotos rakstos, izlabojot dažu acīm redzamu iespiedkļūdu.

Gabals iz tautsaimniecības [Raksts par privātīpašumu, kapitālismu un strādnieku kustību]. Pirmiespiedums Treimaņa rediģētajos Ed. Veidenbauma kopotos rakstos. V burtnīcā, resp. daļā, kas iznāca Valmierā P. Skrastiņa apgādā, 1908. gadā, pavisam 30 lappuses. Jau tolaik manuskriptam, kas sarakstīts paprāvā burtnīcā, nav bijis sākuma, bijuši arī daži robi vidū, tāpēc nav zināms paša Veidenbauma dotais virsraksts, ja tāds šim darbam vispār ir bijis. E. Treimanis izvēlējies virsrakstu “Gabals iz tautsaimniecības”, kā pats paskaidro: “Tā kā manuskriptam virsraksta trūka, tad es nedomājos nekā noziedzies, dodams šim sacerējumam minēto nosaukumu. Tālāk man būtu te jāpiezīmē, ka autors šo gabalu sarakstījis ģimnāzista gados, sevišķi priekš savas apkaimes nemācītiem kalpiem, caur ko arī izskaidrojas, ka viņš vietām rakstījis pārāk saprotami, t. i., licis domām atkārtoties. Cik esmu no dažiem izzinājis, autors vēlāk ar šo savu darbu pats nav bijis viscaur apmierināts, bet, tā kā viņa izteiktās domas apcerēšanas cienīgas un īsti mūsu laikos cilātas, tad es neiedrošinājos šo darbu tautas plašākām aprindām atraut. Un tas nebūtu jau tādēļ vien attaisnojami, ka Veidenbaums tautā tik mīļš, ka tā ar interesi lasīs ikvienas no viņa reiz izteiktas domas vai ieskatus." Tālāk vēl: "Dažas vietas autora rakstā aiz zināmiem iemesliem bij gribot negribot jāsaīsina resp. jāmīkstina." (Ed. Veidenbauma Kopoti raksti V. 1908. g., 3. Ipp. — Bet 1920. g. izdevumā šās piezīmes vairs nav, taču autors palicis pie tādām pašām domām arī vēlāk.)
Treimanis devis ne vien virsrakstu un dažas ievadrindas, bet labojis arī tekstu. Vārda "muižnieki" vietā viņš rakstījis "lielgruntnieki", "nabagie" vietā "trūcīgie", "bagātie" vietā "turīgie", "valdība" vietā "vara", "garīdznieki" vietā "mācītāji", tāpat vecākas izteiksmes formas aizstājis ar jaunākām, "paģērējumi" vietā "prasījumi", "ķēdes" vietā "važas" utt. Strīpotas arī daudzas vietas, kur Veidenbaums kritizējis pastāvošo iekārtu vai kur savas domas izteicis musinošos izteicienos un tos atkārtojis. Tāpēc Rūdolfs Egle, kam tolaik bijis pieejams apcerējuma rokraksts, 1926. gada Veidenbauma Kopotu rakstu izdevumā apcerējumu uzņēmis saskaņā ar rokrakstu, bez labojumiem, grozījumiem un valodas gludinājumiem (atskaitot dažas rakstības nepareizības), kādus izdarījis E. Treimanis Veidenbauma Kopotu rakstu 1908. un arī 1920. g. izdevumā.
Tomēr ar visu piesardzību un asāko vietu mīkstinājumiem Veidenbauma apcerējumā Treimanis nav varējis izvairīties no cara laika cenzūras un tiesu bardzības.
Tiklīdz Veidenbauma Kopotu rakstu V burtnīca ar rakstu "Gabals iz tautsaimniecības" iespiesta (1908. g.), cenzūra to konfiscē un Pēterburgas tiesu palāta piespriež par to redaktoram Eduardam Treimanim-Zvārgulim, tāpat izdevējam, sešus mēnešus cietuma, ko Treimanis izcieta Cēsu cietumā no 1910. g. oktobra līdz 1911. g. aprīlim. (K.Egle. Latviešu progresīvās grāmatas vajāšana pagātnē. LPSR ZA Vēstis. 1950, Nr. 1, 131. lpp. Ed. Treimaņa-Zvārgu|a Kopoti raksti I, 1924, XLI lpp.) Cietumā pavadītā laika pārdzīvojumus Treimanis izteicis dzejā, kas sakopota iznāca ar virsrakstu "Cietuma rozes" (1911). Tur dzejnieks starp citu ar rūgtumu runā par brīdi tiesas zālē.
Mani tiesā. Klausītāju
Zālē tikai pieci seši.
Vai gan es un mani darbi
Manai tautai būtu sveši.
Veidenbauma Kopotu rakstu 5. burtnīca ar apcerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" nav paspējusi daudz izplatīties, konfiscētā metiena daļa tiek iznīcināta, un izdevums jau toreiz kļūst par bibliogrāfisku retumu.
No kurienes Eduards Veidenbaums guvis ierosmi revolucionārām domām un uzskatiem, kas izpaužas šai apcerējumā un citos viņa rakstos? Kur un kā viņš iepazinies ar marksismu? Par to līdz šim skaidru ziņu trūka. Tagad literatūrzinātnieks Antons Birkerts, pētīdams marksisma pirmsākumus latviešu literatūrā, atradis tekstus, ko izmantojis E. Veidenbaums un kas cieši saskaras arī ar šī apcerējuma tematu.
Antons Birkerts raksta: "Nezināms mums līdz šim palicis avots, no kura Veidenbaums jau 1886. gadā smēlis šīs revolucionārās idejas. Viņa biogrāfi un literatūrzinātnieki — Ed. Treimanis-Zvārgulis, Rūdolfs Egle, Alfons Vilsons aizrāda, ka Ed. Veidenbaums pazinis sociālistisko literatūru un studiju laikā studentu aprindās diskutējis par marksismu. Taču mums nav zināms, no kādiem avotiem Veidenbaums smēlis savas revolucionārās idejas."
Veidenbaums savā apcerējumā minot Lasala un Marksa vārdus, bet, kādi šo autoru raksti viņam bijuši rokā, to nedabūjam no viņa zināt. Īsi pieminējis Lasala dibināto "Vispārīgo vācu strādnieku biedrību", Veidenbaums tuvāk pakavējoties pie Marksa 1864. gadā Londonā dibinātās "Starptautiskās strādnieku biedrības", kas apstiprināta Ženēvas kongresā 1866. gadā.
"Šī Marksa dibinātā biedrība nav cits nekas kā Pirmā internacionāle," Birkerts turpina, "ar kuras statūtiem Ed. Veidenbaums iepazinies un iepazīstina ar tiem arī latviešu lasītājus, nosaukdams tur izteiktās domas par galvenākajām, kas liktas biedrības statūtu pamatā." Tās esot atrodamas Pirmās internacionāles biedru kartē, kuras otrā pusē tās iespiestas trijās valodās: angļu, franču un vācu. Veidenbaums tās nevis atstāstījis, bet gandrīz vārdu pa vārdam tulkojis latviski. Salīdzināšanai Birkerts sniedz oriģinālu un Veidenbauma tulkojumu, kas pierāda Birkerta domas pareizību. Vēl skaidrāk par to runā pats Veidenbaums, savu apcerējumu nobeidzot: "Šī biedrība bija tā pirmā, kas tik skaidri un vispusīgi aizrādīja uz īsto ceļu priekš darbaspēka atsvabināšanas no kapitāla varas. Šīs biedrības vadošie sajēgumi pēc tam ieviesās visu mācītu zemju sociāldemokrātisku partiju programās.
Mosties, mosties reiz, svabadais gars!"
Tātad savas revolucionārās idejas E. Veidenbaums smēlies no sociālistiskās literatūras, norāda A. Birkerts, galvenām kārtām no Pirmās internacionāles biedru kartes un visa, kas ar to sakarā.
Šai izdevumā apcerējums "Gabals iz tautsaimniecības" ievietots pēc 1926. gada izdevuma, kur tas uzņemts no rokraksta, kas mums tagad nav bijis pieejams.
Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats. Pirmiespiedums krājumā "Pūrs" I, 1891. gadā, 67.-75. lpp. Veidenbaums šo apcerējumu pirms tam nolasījis Tērbatas literāri zinātniskajā studentu biedrībā 1890. gada 21. aprīlī, galīgi to izstrādājot iespiešanai 1890. gada oktobri. Krājumu "Pūrs" vērtējot, recenzents žurnālā "Austrums" (1891. g. 10. numurā 1275. sl.) piezīmē, ka "daži priekšmeti izvēlēti un apstrādāti par daudz sausi (teorētiski)", un to starpā min arī šo Veidenbauma apcerējumu.
Uz šo apceri var attiecināt arī to piezīmi, ko Veidenbaums ierakstījis kādā piezīmju burtnīcā:
"Likums un taisnība. Taisnību var tikai darbos redzēt, kas ar citiem saderas. Pie katras tautas un cilvēku šķiras savāda darbošanās, bet ari pie vienādiem darbiem savādi uzskati. Cilvēki ir likumos savas taisnības jūtas tiktāl realizējuši, cik tas varenajos dabas kavēkļos bij iespējams. Likumu uzdevums ir kārtībā uzturēt cilvēku kopdzīvi. Likumu attīstīšanās ies uz priekšu ar jaunu (nesalasāms vārds), jauniem uzskatiem, kur šie pēdējie ceļas, nav te izmeklējams. (Bet kā stāv ar Baltiju, pp., vai te nav spēks taisnībā. No dažu, varbūt daudzu stāvokļa skatoties gan. Bet visiem jau likumi nekad pēc prāta nevar izdarīt. Mēs piederam pie krievu valsts; Krievijas valsts likumu devēja griba ieskatījusi sodu lik. par vajadzīgiem, tie paliek likumi, kamēr viņi pastāv.) Vai likumiem jāpaklausa? Kā grib. "Bet tie pretimturētājies sev pašiem sodību sakrās," bībele saka. "Konflikts starp morāli un likumiem, starp likumiem un ierašām (?). Fiat justitia, pereat mundus."
"Vairāk gaismas!" Pirmiespiedums krājumā "Pūrs" II, 1892. gadā, 159.—167. lpp., jau pēc autora nāves. Krājumā vēl arī ievietots K. Kasparsona sarakstīts nekrologs par Eduardu Veidenbaumu. Apcerējumu "Vairāk gaismas!" Veidenbaums sarakstījis 1891. gada 10. septembrī, un 21. septembrī tas nolasīts literāri zinātniskās studentu biedrības ("Pīpkaloņu") sanāksmē.
Apcerējumi iz mehānikas (pirmpublicējumā — mekānikas). Pirmiespiedums pēc autora nāves krājumā "Pūrs" III, 1894. gadā, 106.—186. lpp., kur apcerējums aizņem gandrīz pusi no visa krājuma. Apcerējumam, liekas, paša Veidenbauma dots apakšvirsraksts: "Pārstrādājums iz franču valodas". Apcerējumu Veidenbaums pabeidzis 1891. gada rudenī, kā to studiju biedri un piederīgie izteikušies, cerībā, ka Derīgu grāmatu nodaļa pie Rīgas Latv. b-bas Zinību komisijas to izdos atsevišķā grāmatā kā populāru fizikas mācību jeb ievadu mehānikā vispār un viņš saņems par savu darbu honorāru. Bet, studiju biedru pamudināts, Veidenbaums iesniedzis vispirms šo darbu Maskavas latviešu izsludinātai godalgu komisijai, kam pēdējais iesniegšanas termiņš bija noteikts 1891 gada 10.novembris. Godalgošanai izsniegto 10 darbu no vērtēšana Valdemāra slimības un nāves dēļ stipri novilcinājās, godalgu izspriešana notika tikai 1892. gada 10.aprīli. Pēc komisijas vienprātīgā atzinumu, par mijas ieguvuši divi autori: Pēteris Dambītis par filozofisku apceri — 75 rubļi un Eduards Veidenbaums par savu "Apcerējumu iz mehānikas" — 50 rubļu, ko viņš bija iesniedzis, dodot līdz slēgtu aploksni ar moto:
"Tout comprendre c'est tout pardonnez".
Komisijas lēmums publicēts žurnālā "Austrums" 1892. gada 5. burtnīcā, kas iznākusi maija pirmajās dienās. Bet Veidenbaumam par viņa darba godalgošanu jaunākais brālis Voldemārs ziņu nodevis tikai ap 10. maiju, kad Veidenbaums gulējis jau uz nāves gultas. Prēmiju viņš novēlējis citiem, un piederīgie, izpildīdami autora gribu, visas tiesības uz šo darbu un piespriesto prēmiju nodod Studentu literāri zinātniskajai biedrībai Tērbatā. 1892. gada beigās rokraksts nodots Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļai izdošanai. Manuskriptu izskatījuši inž. E. Spriņģis un Kr. Barons. Derīgu grāmatu nodaļa nolēmusi darbu neizdot. Manuskriptu studiju biedrs K. Kasparsons paņēmis atpakaļ, un darbs ievietots krājumā "Pūrs". Kritika tolaik šo rakstu atzīmē par labāko, kas lasāms ar interesi un esot labi saprotams.