Skip to Content

Lietotājā tas_pats pārdomas

Brīdinājums

Nepieskaries savam lūpam
vairs pie manām, mazais, mīļais draugs:
tās kā vīna kauss der klaidoņiem un žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks...

Neliec rokas savas man ap pleciem --
zemes pievilkšanas spēks tos liec.
Sāpes spiež pirms laika palikt veciem,
bet es gribu, lai tu laimīgs tiec.

Atļauj, ka tev nosēstos pie kājām,
brīdi paklausies, ko klusi čukstu es:
sirds, kas vienmēr bijusi bez mājām,
salta ir ka kalnu virsotnes.

Vairies dvēseles, kas dzīvo tik no niekiem, --
viņam ārprāts sen vairs nava svešs,
tavai laimei, tavam priekam
svešinieces tās kā dedzis mežs ...

Nepieskaries savam sārtām lūpām
vairs pie manām, mīļais , naivais draugs, --
vīna kauss, kas pildīts tikai žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks.

Solidaritāte un biedriskums

Brīvais tirgus, brīvība, konkurence, novitāte un tikai? Nē tak arī solidaritāte, biedriskums, cilvēcība, draudzīgums arī ...

Dzīve turpinās

Šodien ierakstīju 700 ierakstu forumā http://kubele.tk/forums , lai nekas neaizmirstos. Un tas bija par Korānu - http://kubele.tk/forums/viewtopic.php?f=35&t=229&p=1403#p1401 Tā pamazītiņām pa druskai, pa dienai pa sekundei ... un tā tas viss arī notiek, un ja kaut kas pazūd, tad tam tā ar jābūt ... grūtsirdīga filosofija.

Nu labi, katrā gadījumā tuvojas "ziemas svētku" brīvdienas, kurās šogad es grasos atpūsties, lai nākamo gadu varētu sākt centīgāk un sparīgāk. Bet vel jau nav svētku laiks, vel vismaz nedēļā jānopūlas, lai pabeigtu gadu daudz maz uzstājīgi.

Imanta Kalniņa un Bronislava Martuževas pārruna

Imanta Kalniņa tikšanās ar Broņislavu Martuževu 2008.gadā un pārdomas par tā laika politisko situāciju.
Pārunas 1 daļa:

Pārunas 2 daļa:

Diemžēl bez transkripcijas :)

Pūt, vējiņi!

PŪT, VĒJIŅI!

Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt -
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...

*

Rijas klons vai pļavas ciņi,
vai nu vagars, vai nu jods
un tik vien tā "pūtvējiņi",
cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš iedos savu prāmi
nokļūt tur, kur veļu valsts.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
aizdzen mani kapsētā!

*

Muižas svilst kā darvas ķīpas...
Platā mugurā kā galds

Princeses Skurstenes bēda

Princese Skurstene dzīvoja uz glītas mājiņas jumta un laida dūmus. Pie viņas pielidoja stārķis.
“Smēķēšana ir ārkārtīgi kaitīga tavai veselībai,” sacīja stārķis, kurš savu ligzdu bija uzvijis uz bijušās” muižas virtuves skursteņa, kas jau sen vairs nedūmoja, un tāpēc viņš zināja , ko runā.
“Es citādi nevaru,” princese Skurstene žēlojās. “Es esmu briesmīgi nervoza un tieši tāpēc kūpu!”
“Kāpēc tu esi nervoza?” stārķis bija ziņkārīgs.
“Jo man ir bēdas,” princese atbildēja. “Es gaidu princi. Gaidu jau daudzus gadus, taču princis kā nenāk, tā nenāk. Un no tā taču var palikt nervozs!”

Līgaviņas dziesma

Ar kādu goda – sirsniņu
Man Indriķs mīlina,
Pār zeltu un pār sudrabu
Es viņam mīļāka.

Vecmāmuļas pasakas

Bija vecmāmuļas senās teiksmās
Zelts, caunādas tik karaļiem.
Mums, jānīšies, tur nebij veiksmes,
Mums, nabagiem un muļķīšiem.

Bij pasakās tai princesītes,
Kas mīlēja šos karaļus.
Bet jums, Sigutes, sērdienītes,
Tur bija tik darba sūrums kluss.

Šai vecmāmuļas pasaciņās
Iet gulbjus medīt valdnieks,
Prom Eglīti rauj Zalktis viņās,
Tai jūras dzelmē nogrimt liek.

Brauc karalī šais teiksmās senās
Ar zirgiem divpadsmit arvien,
Mūs, brāļus divpadsmit, tur dzenā
Pa celu, kuru kraukļi skrien.

Bet vecmāmuļa vienu teiksmu
Man nepaguva izstāstīt,
Kam lepnos ratos sēsties veiksmes
Un kas zem riteņiem tiem krīt.

E. Mieželaitis
/no lietuviešu val. atdzejojusi M.Ķempe/

Ciema meita

Ciema meita

1. Pēc daiļas ciema meitiņas
Sen muižnieks tīkoja.
Ak kā viņš ļoti priecājās,
Kad viņu satika.
No zirga lēcis, mutes pras,
Kā daždien savvaļnieks.
Šī drebēdama apsolās:
Ak jā! Kas Kungam liegs!

Mūsu baznīcas vēl joprojām ir tādas feodālisma laika cilvēku nīdējas iestādes ...

"No tās reizes man ir doma prātā, ka mūsu baznīcas vēl joprojām ir tādas feodālisma laika cilvēku nīdējas iestādes, kuras mēs nekad neiedzīvināsim savā tautā - neiedzīvināsim reliģiju un baznīcas autoritāti, ja mūsu baznīcas būs tik aukstas, jo viņas savā principā ir feodālisma palieka - tas, ka viņas spīdzina cilvēku, to dzimtcilvēku. Es jūtos baznīcā vienmēr kā dzimtcilvēks, kurš ir lajs, atnācis, un viņu var saldēt nost. Mācītājs domā:
- Lai viņš salst tur! Viņš tik un tā nesaprot, ko es sprediķoju, un viņš var tur arī nosalt! Bet viņu uz to baznīcu jādzen."

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut