Skip to Content

Lietotājā tas_pats pārdomas

Lieldienas 2017

DZĪVES ATSLĒGA

Spēks grib būt, un spēks grib nebūt
Asins plok un augšā traucas —
Atkusnī un atkal salā
Smalkas trīsas gaisā viļņo,
Bālās miglas klīst un saistās,
Saulrietā pie debess mirgo
Tūkstots rožu kristāliņu;
Rītos spēks no debess prasa
Dzīves zelta atslēdziņu.

Debess teic: "Ej meklē viņu!
Meklē augšā, meklē dzelmē;
Meklē to aiz koku mizām,
Meklē brūnos pūpoliņos,
Meklē dvēsles pagrabiņos,
Zilu acu ūdentiņos,
Karstu vaigu uguntiņos.
Meklē, meklē meklēdama
Dzīves zelta atslēdziņu!"

Saule auda, mēness pauda,
Lietiņš liegi pāri lija,
Zvaigznes klusi pasacīja,
Kur tā bija.

Aspazija ("Izplesti spārni")
----
Lai Jums priecīgas un patīkamas Lieldienas!

Negaidīti atradumi abavmalā

Negaidīti atradumi abavmalā

Kandavas novada vēstīs 2016 gada novembra numurā bija publicēts šāds intriģējošs raksts:

NEGAIDĪTI ATRADUMI ABAVMALĀ

Oktobra otrajā pusē Kandavā no veikala “Maxima“līdz autostāvvietai pie tirgus laukuma tika izbūvēts gājēju celiņš. Tā kā rakšanas darbus nācās veikt arheoloģiskā pieminekļa – lībiešu uzkalnuiņkapu aizsardzības zonā, tika pieaicināts arheoloģiskās uzraudzības veicējs – vēsturnieks Andris Tomašūns, jelgavniekiem pazīstams arī kā aizrautīgs, cītīgs un ražīgs Jelgavas un apkārtnes novadpētnieks. Rakšanas darbu uzraudzības gaitā veiktie atklājumi kļuva par negaidītu sensāciju gan arheologam, gan Kandavas novada muzeja darbiniekiem.
Pirmkārt, darbu gaitā izkūpēja absolūti nepamatotā versija par Abavas palienes malā esošajiem uzkalniņiem kā 11.-12.gs. lībiešu senkapiem. Lai gan uzkalniņos nav atrasts nekas tāds, kas rosinātu par to domāt, kādas anonīmas personas nepamatotais minējums paradoksālā kārtā bija kļuvis par pamatojumu, lai uzkalniņiem piešķirtu valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statusu.

nes mani ... Leons Briedis

nes mani ... Leons Briedis

nes mani vilnis tāls
un neesošs
un es tik drošs
tik pārgalvīgi izaicinošs
jūtos
ka jūtas vilnis
kluss un spožs
jums garām paslīdošs
bet sava skaidra ceļa mērķi
skaidri zinošs
piepildošs
to
ko
šais dzīves brīžos abpusēji grūtos
katrs no jums
sen
neapzinoši
ja jūtas zinošs

(1994)
Leons Briedis
krājums “negatavā brīvība”

Sveikums 1 maijā

Sveicienam 1 maijā Jāņa Raiņa (Pliekšana) fragments no lugas "Kurbads"

Pretnieka runa

Kā mazi bērni jūs tam paļaujaties,
Bet viņš jūs aplam ved, šis vadātājs;
Kad būsat purvā, tad gan atģidīsat!
Jūs akli, viņš jums acis izdūris
Ar asiem smiekliem un ar glumo mēli.
Kā Pērse Gaujai acis izdūrusi,
Un lielā upe mazai pakaļ tek,
No īstā ceļa nogriezdamās nost,
Tā viņš jūs apgriezis ar grīnu roku.
Jūs tēvu tēvu mājas atstāsat;
Viņš durvis virinās un ķēdes atraus,
Sniegs grīdu miekšēs, lietus izgulēs,
Un vārnas jumtos salmus izplūkās;
Tad vilki savu migu ievilks pirtī,

Degošas ogles

Toreiz kā gājām!
Toreiz kā skrējām!
Līdzīgi liesmām,
Nestām pa vējam!

Visa dvēsele
Pilna ar dziņām,
Pilna ar jaunām
Ziedoņa ziņām!

Lieldienas 2016

liedienas
Pervesim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

***
Šūpajati, līgajati!
Kas iesēda šūpulē?
Mūs' māsiņa iesēduse,
Sīku rakstu rakstītāja,
Sīku rakstu rakstītāja,
Raibu cimdu adītāja.

***
Met mani, Jēcīt,
Neraustīdamies,
Es tev solīšu
Diženu brūti,
Es tev solīšu
Riekstuļu Minni;
Ja tās negribi,
Dabūsi citu.

Te, pie bedres, kas pilna ar tikko noslepkavotiem žīdiem ...

(citāti)
***
Gaspars bija savāds un interesants, lai ari slimīgs un stipri tuvredzīgs cilvēks. Viņi, kas nāca mācīties fotografēt, sauca meistaru vārdā – par Gasparu. Fotogrāfs Gaspars. Par fotogrāfiju, šo gaismas brīnumu, Vincentam bija stāstījis Jozaps, un viņš, vēl pusaudzis būdams, izlasīja grāmatiņu “Fotogrāfija amatieriem” un vairākus rakstus par fotografēšanu, bet astoņpadsmit gadu vecumā nopirka savu pirmo aparātu – Kodak Retina. Tā kā ar fotografēšanu diez ko labi neveicās, viņš sameklēja Gasparu, fotogrāfu Gasparu. Bez savām biezstiklu brillēm tas neko neredzēja. Mēdza noņemt brilles , skatīties taisni uz priekšu savadām, tukšām acīm un teikt - tagad redzu patieso pasauli.

Es esmu iestādīts šai pusē ...

Es esmu iestādīts šai pusē,
Kur smiltis cieši priežu saknes tur,
Šī zeme manu sēklu auklējusi,
Un aiziedams es nebūšu nekur;
Vien te. Lai zari uzliek zaļu kroni
Pār vēlēšanos citur saknes dzīt,
Un lai šis vējš man nāk par pavadoni,
Kad čiekuri virs bezdibeņa krīt.
Šī zeme manu sēklu auklējusi,
Un ne man citur priedi iestādīt,
Kad muļķa čiekuri tik klusi,
Tik neprātīgi bezdibeņos krīt.

Olafs Gūtmanis (1927-2012)

Dzīve

Dzīve

Prot brīžiem skaista būt dzīve,
kad ielās krīt dzeltenās lapas
un neļķes smaržo kā maldi,
bet ielā, no lietus slapjās,
vējš gaviles nesavalda,
kad lūpas skar slieksni, ko mini.

Bet skumja un smaga kļūst dzīve
kā vētras brāzma aiz loga,
kā aizlauzta koka vaidi,
kad vakars nāk purpura togā,
sirds tevi pārnākam gaida,
bet tu viņu neatmini.

Cik vienkāršā ir dzīve:
stingst smiekli un asaras mokās,
klāt putekļi ziedu krūzi,
bet naktīs kaulaina roka
uz krūtīm liek pīķa dūzi...
vai mīlas pasaku zini?

Ilgas

Ielu drūzmā
deg sirds kā rudens vakars
mūžīgās ilgās...
Saki, kad beigsies tās reiz?
Tikai zem kapsētas smilts!

/Austra Skujiņa/

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut